Šodien visā Latvijā ballēsies, arī Rojas novada Valgalciemā šovakar Zaļumballe. Bet kā bija kādreiz ar ballēšanos, ar muzikantiem??? Turpinājumā Adeles Bušas atmiņu stāsts par Rojas lauku kapelu.
Rojas lauku kapella
Pirms 1890. gada “Kāpnieku” mājās dzīvo vecais Krauze ar saviem trīs dēliem (Krišs, Fricis, Jānis) un meitu Jūli. Vecā Krauzes nodarbošanās ir laivu būvniecība zvejniekiem. Laivas tiek taisītas lielas ar “tēviņu” priekšgalā, tās der arī kokmateriālu pievešanai pie kuģiem. Kad korpuss gatavs, to nodrīvē ar pakulām un vairākas reizes nodarvo. Laivas apkalpe – divi vīri. Kad vajag buriniekiem kuģa papīrus (tā saukto konosamentu) izkārtot, lai ar pilnu kravu varētu doties uz zināmu ostu, to izdara kapteinis Kolkā, šo ceļu vasarā ar basām kājām ejot pa liedagu paveic vienā dienā. Viņa dēls Jānis jeb Jancis, bērnībā izkritis no šūpuļa un samaitājis mugurkaulu, uz visu mūžu kļūdams par kuprīti. Šis Jancis ir ļoti apdāvināts cilvēks ar ļoti attīstītu muzikālo dzirdi. Viņš taisa vijoles, ko labprāt pērk peldviesi, uztaisa arī sev nelielas ērģeles. Uz vijoles spēlē dančus un visādas melodijas, nepazīdams notis. Jancis taisa arī nelielus kuģu modeļus ar visu takelāžu, kas sevišķi iecienīti peldviesu vidū un tiek izpirkti. Īsts meistardarbs ir iebūvēt tādu burinieku pudelē. Jancis izlabo arī pulksteņus un ziemas mēnešos māca Rojas puikām lasīt ābeci. Jancis sadomājis noorganizēt savu kapellu, kas viņam lieliski izdodas. Aiz “Cepļu” mājām dzīvo kalējs Gutšmits, viņš ļoti iedomīgs uz savu fizisko spēku un apgalvo, ka esot līdzīgs lauvai, kādēļ rojnieki viņu iesauc par “Lauviņu”. Taču cīkstoties ar citiem vīriem viņš vienmēr zaudē. Gutšmitam patīk mūzika. Jancis viņam uztaisa “lielo vijoli” (čello) un abi sāk jau kopā saspēlēt. Pēc vairākiem mēģinājumiem sāk jau tīri labi saskanēt. “Gāču” mājās dzīvo no Rīgas atceļojušais kurpnieks Kānbergs, kas sevišķi labi māk kurpēs “čīkstiņus” ielikt. Viņa sieva – veļas mazgātāja, prot arī vīriešu krāgām apkakles iestīvināt un sieviešu kleitām volānus “ietullēt”. (Tanī laikā jaunām meitām ir mode valkāt baltas viegla auduma kleitas ar iestīvinātiem un ietullētiem volāniem.) Kānbergam ir dēls Aleksandrs, saukts Saša, kurš strādā gadījuma darbus. Viņš iemācījies ar bērza tāsi izpūst visādas melodijas. Jancis uzaicina viņu uz kopspēli. Nav viegli no dzirdes vien saskaņot kopspēli. Pēc ilgākiem mēģinājumiem, tas viņiem tomēr izdodas. Tā nu Janča kapella sāk spēlēt balles vecā Millera krogā, kuģa kāzās, jūrskolas ballēs, kāzās un sarīkojumos. Par spēlēšanu nauda netiek ņemta, spēlē par cienastu. Tā kā muzikantiem vajag arī “uzcirsties”, tad Jancim balta iestīvināta apkakle tikpat kā obligāta. Lansbergu Alīde viņam izpalīdz: apkakli iemērc rīsu cietes šķīdinājumā, liek uz baltas drēbes, virsū uzklāj otru drēbi, sakarsē pie krāsns ķieģeli (jo katrās mājās nav gludekļa) un liek to apkaklei virsū, paturot tik ilgi, kamēr apkakle sakalst. Štāte gatava, muzikanti var uzstāties. Adeles Bušas atmiņas /JZM 1929/
Foto - no Rojas muzeja krājuma materiāliem.
Rojas lauku kapella
Pirms 1890. gada “Kāpnieku” mājās dzīvo vecais Krauze ar saviem trīs dēliem (Krišs, Fricis, Jānis) un meitu Jūli. Vecā Krauzes nodarbošanās ir laivu būvniecība zvejniekiem. Laivas tiek taisītas lielas ar “tēviņu” priekšgalā, tās der arī kokmateriālu pievešanai pie kuģiem. Kad korpuss gatavs, to nodrīvē ar pakulām un vairākas reizes nodarvo. Laivas apkalpe – divi vīri. Kad vajag buriniekiem kuģa papīrus (tā saukto konosamentu) izkārtot, lai ar pilnu kravu varētu doties uz zināmu ostu, to izdara kapteinis Kolkā, šo ceļu vasarā ar basām kājām ejot pa liedagu paveic vienā dienā. Viņa dēls Jānis jeb Jancis, bērnībā izkritis no šūpuļa un samaitājis mugurkaulu, uz visu mūžu kļūdams par kuprīti. Šis Jancis ir ļoti apdāvināts cilvēks ar ļoti attīstītu muzikālo dzirdi. Viņš taisa vijoles, ko labprāt pērk peldviesi, uztaisa arī sev nelielas ērģeles. Uz vijoles spēlē dančus un visādas melodijas, nepazīdams notis. Jancis taisa arī nelielus kuģu modeļus ar visu takelāžu, kas sevišķi iecienīti peldviesu vidū un tiek izpirkti. Īsts meistardarbs ir iebūvēt tādu burinieku pudelē. Jancis izlabo arī pulksteņus un ziemas mēnešos māca Rojas puikām lasīt ābeci. Jancis sadomājis noorganizēt savu kapellu, kas viņam lieliski izdodas. Aiz “Cepļu” mājām dzīvo kalējs Gutšmits, viņš ļoti iedomīgs uz savu fizisko spēku un apgalvo, ka esot līdzīgs lauvai, kādēļ rojnieki viņu iesauc par “Lauviņu”. Taču cīkstoties ar citiem vīriem viņš vienmēr zaudē. Gutšmitam patīk mūzika. Jancis viņam uztaisa “lielo vijoli” (čello) un abi sāk jau kopā saspēlēt. Pēc vairākiem mēģinājumiem sāk jau tīri labi saskanēt. “Gāču” mājās dzīvo no Rīgas atceļojušais kurpnieks Kānbergs, kas sevišķi labi māk kurpēs “čīkstiņus” ielikt. Viņa sieva – veļas mazgātāja, prot arī vīriešu krāgām apkakles iestīvināt un sieviešu kleitām volānus “ietullēt”. (Tanī laikā jaunām meitām ir mode valkāt baltas viegla auduma kleitas ar iestīvinātiem un ietullētiem volāniem.) Kānbergam ir dēls Aleksandrs, saukts Saša, kurš strādā gadījuma darbus. Viņš iemācījies ar bērza tāsi izpūst visādas melodijas. Jancis uzaicina viņu uz kopspēli. Nav viegli no dzirdes vien saskaņot kopspēli. Pēc ilgākiem mēģinājumiem, tas viņiem tomēr izdodas. Tā nu Janča kapella sāk spēlēt balles vecā Millera krogā, kuģa kāzās, jūrskolas ballēs, kāzās un sarīkojumos. Par spēlēšanu nauda netiek ņemta, spēlē par cienastu. Tā kā muzikantiem vajag arī “uzcirsties”, tad Jancim balta iestīvināta apkakle tikpat kā obligāta. Lansbergu Alīde viņam izpalīdz: apkakli iemērc rīsu cietes šķīdinājumā, liek uz baltas drēbes, virsū uzklāj otru drēbi, sakarsē pie krāsns ķieģeli (jo katrās mājās nav gludekļa) un liek to apkaklei virsū, paturot tik ilgi, kamēr apkakle sakalst. Štāte gatava, muzikanti var uzstāties. Adeles Bušas atmiņas /JZM 1929/
Foto - no Rojas muzeja krājuma materiāliem.
| ← iepriekšējā | 107. no 300 | nākamā → |
