Biogrāfija
Vēsturiskā attīstība
Nosaukums Tuba visticamāk radies no Latīņu “tubus”, kas nozīmē caurule. Ar to apzīmēja visus taisnos raga, respektīvi bronzas un dzels raga instrumentus. Taču šiem instrumentiem ir visai maza saistība ar mūsdienu Tubu.
Gadsimtu gaitā parādās tādi jēdzieni, kā Tuba vai Trumba. Tie ir apvienotie jādzieni dažādāko veidu metālpūšamajiem instrumentiem.
Ap 1600. gadu bazūne komiskā veidā tiek saukta par Tubu, ikreiz atzīmējot lielumu, piem. “Tuba major”, “Tuba minor”, “Tuba maxima”
Ap 1790.gadu Parīzes konservatorijā tiek mācīta “Tuba corva”, šeit runa ir par pagarinātu ragu ar kuru varēja iegūt zemākas skaņas.
Ap 18.gs beigām tika veikti intensīvi mēģinājumi hromatizēt ragus un trompetes. Pirms ventiļu atklāšanas hromatizāciju mēģināja panākt ar vārstiem (klapēm). Tomēr tas pastiprināti iespaidoja skaņu. Ar biežajiem urbumiem caurulē nozīmīgas skaņu svārstības varēja panākt tikai nepilnīgi.
Gadu gaitā mēģināja tehniski uzlabot arī piem. tādus instrumentus kā Serpentu, Basa Kornetu, kam bija tikai daži, ļoti primitīvi vārstuļi (klapes). No tā radās Ofibaritons un Serpent-Forville.
Tālākās attīstības rezultātā radās Vārstu rags, Alta ofikleīde un Basa Ofikleīde. Ofikleīde attīstījās no serpentīna un lai aizpildītu vietu starp apakšējiem naturālajiem toņiem tiem tika pierīkoti 11 vārsti. Ofikleīdes forma ir līdzīga Fagotam.
Kas attiecas uz skaņu, visai Vārstu Ragu klasei šajā ziņā bija savi trūkumi. Berliozs par to sprieda šādi: “Šī instrumenta skaņa nav sevišķi pievilcīga, tai trūkst cēluma un grūti uz tā iegūt tīrus toņus”.
Ilgu laiku līdz pat 19.gs vidum lielākoties Francijā un Anglijā kā vārstu instruments ļoti iemīļots bija Brugelhorn (loka rags) nejaukt ar Vārstu Trompeti. Turpretī, kas attiecas uz trompeti, simfoniskajā orķestrī tika paturēta naturālā trompete, kuru nomainīja jau tikai ar ventiļu trompeti. Tātad nenotika pāreja uz vārstu (klapju) trompeti, lai gan tāda eksistēja. Ar metālpūšamo instrumentu ventiļu atklāšanu (1813 Bluhmel) bija iespēja padarīt smalkāku matālpūšamo instrumentu hromatizāciju.
1816. gadā Bluhmel savu atklājumu pārdeva Heinriham Stolzel, kurš pārcēlās uz Berlīni un tur kļuva par galma kapelas hronistu.
Viņš izlaida veselu instrumentu sēriju, kuriem gan bija tikai 2 ventiļi-vesela toņa un pustoņa. Trešo ventili, 1/1,2 toņa pievienoja tikai 1829.gadā. 1830.g. franču instrumentu konstruktors Perivet patentēja sūkņa ventili Francijā, kur vēl jo projām plaši tika izmantots Vārstu (klapju) Rags. Pateicoties jaunajam atklājumam attīstījās Kornete.
Kamēr Francijā attīstījās kornete, vāciski runājošās zemēs no Bugelhorn radās Flīģeļa Rags. Basa flīģeļa ragu var uzskatīt par atbilstošu Tenora Ragam.
1835.gadā Prūšu gvardes mūzikas direktors Wieprecht (Vīprehts) pasūtīja Berlīnes instrumentu konstruktoram J.G.Moritz uzbūvēt platās menzūras basa ventiļu korneti. Pastāvēja pieprasījums pēc basa metāla pūšamajiem instrumentiem, jo Ofikleīdēm bija skaņas un tehniskie trūkumi.
Šo instrumentu nosauca par Bass Tubu un to var uzskatīt par mūsdienas Tubas sākumu. Pirmo reizi tas tika izmantots 1835.gada 27.02. Berlīnes 2. gvardes kājnieku pulka orķestrī. Instrumenta svara un lieluma dēļ atvars tika pavērsts uz augšu tā, ka atvara caurule ar piemutņa cauruli veidoja apmēram 90 < . Pamattonis bija F, militārajam orķestrim Es. Wieprecht-a Tubai ir 5 ventiļi: 2 pustoņa, 2 vesela toņa un 1 kvartas ventilis (2/1,2 toņa). Turpmākajā laikā Wieprecht-a Bass Tuba tika kopēta, respektīvi, uzlabota un pārveidota. Šādi radās Riedl-a 4 ventiļu Bass Tuba F. Kontrabass Tuba C un Subkontrabastuba C, kuras uzbūvēja Czerveny no Koniggratz.
Parīzei, kur Ādolfs Sakss bija apmeties kā instrumentu konstruktors, stāvēja priekšā militāro kapelu reforma.1843.g. Sakss izlaida instrumentu sēriju, kurai vajadzēja aizstāt Korneti, Flīģeļa ragu un Ofekleīdi. Tā bija pirmā metālpušamo instrumentu saime, kurai no soprāna līdz kontrabasam bija tie paši paņēmiemi (grifi), un kura veidoja vienotu skaņas klasi. Tā sauktie sakshorni izcēlās ar šaurāku menzurējumu, kas radīja smalkāku toni un ar sūkņa ventiļu pielietojumu. Līdz ar to arī mazākajiem instrumentiem atvars vērsts uz augšu.
Citas jaunizveidotās konstrukcijas bija:
1838.gadā C.W.Moritza izgudrotā tenora Tuba, kura 1843.g. tika pārveidota un ieguva nosaukumu Eifonijs (Eufonium) jeb Baritonrags, vēlāk vienkārši Baritons, kā arī 1849.g. radītais Helikons, kuru, spēlējot militāros maršus, nesa apliktu apkārt ķermeņa augšdaļai.Pēc Wieprecht-a ziņām to ir konstruējis Stonasser Vīnē. Helikona sevišķs paveids ir Suzafons (Sousaphon), kuru instrumentu konstruktoram Conam pasūtīja J.Ph.Sousa.
Bez tam 1848.g. Czervneny izlaida Baroksitonu (Baroxyton), 4 ventiļu Baritonu visdažādākajās formās un skaņojumos, kā arī Bombardīnu (Bombardyn) (tas nav tas pats, kas Bombardons jeb basa Helikons), Basa Baroksitonu ( Basbaroxyton) un 1844.gadā. Kornonu (Cornon), kurš tika spēlēts ar raga piemutni.
Ķeizara Baritonu( Kayzarbariton) 1882. g. un Ķeizara Basu (Kayzerbas) 1883.g. arī izlaida Czerveny, tie bija ļoti koniski un ar platu menzūru. Tas radīja mīkstu, bet pilnīgu toni. Par Bombardoniem sauca mazāk koniskos basa instrumentus ar šaurāku menzūru.
Vēl jāpiemin Vāgnera Tubas, sauktas arī par Mežraga Tubām. Tās tika konstruētas pēc Riharda Vāgnera datiem, taču nepieder pie īstajām Tubām! Tās spēlē mežradznieki, jo tām ir mežragu piemutņi. Tās veido Tubas un Mežraga skaņu kombināciju.
Vēlāk, līdz pat mūsdienām basa Tubā nekas nozīmīgs nav mainījies. Tai dod priekšroku jau gadu desmitiem. Tuba šodien tiek uzskatīta par tīru instrumentu, taču radusies tā ir no instrumentiem, kas dēvēti par “jaukteņiem”, proti:
-Kornetes;
-Flīģeļa raga;
-Ofekleīdes( fr.- ophicle`ide, ophis čūska un kleis atslēga) zems pūšamais instruments ar klapēm( vārstiem) 1817.
-Serpentīna un tā priekštečiem.
Tubas attīstībā lielākie nopelni ir Bluhmel, kurš atklāja ventili un Wieprecht, kurš lika izgatavot Basa Tubu, mūsdienu Tubas priekšteci.
Pielietojums orķestrī
Simfoniskajā orķestrī;
Tuba ir zemākais metālpūšamais instruments simfoniskajā orķestrī. Tā pilda metālpūšamo instrumentu basa funkciju.
Tubas spēlētāji ( tubisti ) sēž blakus trombonistiem un kopēji tiek iesaistīti tādu komponistu opusos kā Verdi, Mendelsons, Čaikovskis, Mālers, Berliozs, Brāmss un citos. Izmantojot Tubu ceturtā Trombona vietā (Verdi, Čaikovskis), var rasties problēmas, jo Tuba ar savu plašo, matēto skaņu var negatīvi ietekmēt Trombonu dzidro nokrāsu. Tādēļ šeit dažkārt tiek izmantots Čimbaso (Chymbasso) vai Baritons.
Patstāvīga loma Tubai ir R.Štrausa, Prokofjeva, Mālera, Šostakoviča darbos.
Funkcija:-Kontrabasu grupas skanējuma pastiprināšana;
-kombinācijā ar Mežragiem( R.Štrauss, Mālers);
-kombinācijā ar zemajiem koka pūšamajiem instrumentiem kā Fagots, Kontrafagots (Mālers, Prokofjevs, R.Štrauss).
Tubu tiek izmantota arī kā solo instruments. Piemēram: R.Vaughan – Williams,E.Greksons, M.Arnold, S.Gubaidulina, I.Dumitru un citi.
Militārajā orķestrī
(Harmonijas orķestris)
Transkripcijās Tuba aizstāj Kontrabasus(simf.orķ.)
Jauno komponistu darbos Tubai ir ļoti patstāvīga loma.
Harmonijorķestrī (pūtēju orķ.) Tubai zemākā metālpūšamā instrumenta loma.
Tubu izmanto arī kā solo instrumentu ar Pūtēju orķ. (Ed.Gregson). Maršos Tubisti bieži vien izmanto Helikonus un Suzfonus.
Tubu klase
Mūsdienās pastāv Tubas F, Es, C un B skaņojumos. F Tubu un Es Tubu sauc par Basa Tubām. C Tubu un B Tubu – par Kontrabastubām.
F un C Tubas biežāk izmanto simfoniskajā orķestrī, bet Es un B Tubas vairāk tiek izmantotas militārajā orķestrī (harmonijas orķestrī, pūt. Orķ.).
Vācijā Tubas tiek konstruētas tā, lai tām ir masīvs, plašs tonis.
Savukārt, Francijā tām ir drīzāk smalks, dzidrs skanējums. Labs piemērs tam ir Sakshornu klase.
Nosaukums Tuba visticamāk radies no Latīņu “tubus”, kas nozīmē caurule. Ar to apzīmēja visus taisnos raga, respektīvi bronzas un dzels raga instrumentus. Taču šiem instrumentiem ir visai maza saistība ar mūsdienu Tubu.
Gadsimtu gaitā parādās tādi jēdzieni, kā Tuba vai Trumba. Tie ir apvienotie jādzieni dažādāko veidu metālpūšamajiem instrumentiem.
Ap 1600. gadu bazūne komiskā veidā tiek saukta par Tubu, ikreiz atzīmējot lielumu, piem. “Tuba major”, “Tuba minor”, “Tuba maxima”
Ap 1790.gadu Parīzes konservatorijā tiek mācīta “Tuba corva”, šeit runa ir par pagarinātu ragu ar kuru varēja iegūt zemākas skaņas.
Ap 18.gs beigām tika veikti intensīvi mēģinājumi hromatizēt ragus un trompetes. Pirms ventiļu atklāšanas hromatizāciju mēģināja panākt ar vārstiem (klapēm). Tomēr tas pastiprināti iespaidoja skaņu. Ar biežajiem urbumiem caurulē nozīmīgas skaņu svārstības varēja panākt tikai nepilnīgi.
Gadu gaitā mēģināja tehniski uzlabot arī piem. tādus instrumentus kā Serpentu, Basa Kornetu, kam bija tikai daži, ļoti primitīvi vārstuļi (klapes). No tā radās Ofibaritons un Serpent-Forville.
Tālākās attīstības rezultātā radās Vārstu rags, Alta ofikleīde un Basa Ofikleīde. Ofikleīde attīstījās no serpentīna un lai aizpildītu vietu starp apakšējiem naturālajiem toņiem tiem tika pierīkoti 11 vārsti. Ofikleīdes forma ir līdzīga Fagotam.
Kas attiecas uz skaņu, visai Vārstu Ragu klasei šajā ziņā bija savi trūkumi. Berliozs par to sprieda šādi: “Šī instrumenta skaņa nav sevišķi pievilcīga, tai trūkst cēluma un grūti uz tā iegūt tīrus toņus”.
Ilgu laiku līdz pat 19.gs vidum lielākoties Francijā un Anglijā kā vārstu instruments ļoti iemīļots bija Brugelhorn (loka rags) nejaukt ar Vārstu Trompeti. Turpretī, kas attiecas uz trompeti, simfoniskajā orķestrī tika paturēta naturālā trompete, kuru nomainīja jau tikai ar ventiļu trompeti. Tātad nenotika pāreja uz vārstu (klapju) trompeti, lai gan tāda eksistēja. Ar metālpūšamo instrumentu ventiļu atklāšanu (1813 Bluhmel) bija iespēja padarīt smalkāku matālpūšamo instrumentu hromatizāciju.
1816. gadā Bluhmel savu atklājumu pārdeva Heinriham Stolzel, kurš pārcēlās uz Berlīni un tur kļuva par galma kapelas hronistu.
Viņš izlaida veselu instrumentu sēriju, kuriem gan bija tikai 2 ventiļi-vesela toņa un pustoņa. Trešo ventili, 1/1,2 toņa pievienoja tikai 1829.gadā. 1830.g. franču instrumentu konstruktors Perivet patentēja sūkņa ventili Francijā, kur vēl jo projām plaši tika izmantots Vārstu (klapju) Rags. Pateicoties jaunajam atklājumam attīstījās Kornete.
Kamēr Francijā attīstījās kornete, vāciski runājošās zemēs no Bugelhorn radās Flīģeļa Rags. Basa flīģeļa ragu var uzskatīt par atbilstošu Tenora Ragam.
1835.gadā Prūšu gvardes mūzikas direktors Wieprecht (Vīprehts) pasūtīja Berlīnes instrumentu konstruktoram J.G.Moritz uzbūvēt platās menzūras basa ventiļu korneti. Pastāvēja pieprasījums pēc basa metāla pūšamajiem instrumentiem, jo Ofikleīdēm bija skaņas un tehniskie trūkumi.
Šo instrumentu nosauca par Bass Tubu un to var uzskatīt par mūsdienas Tubas sākumu. Pirmo reizi tas tika izmantots 1835.gada 27.02. Berlīnes 2. gvardes kājnieku pulka orķestrī. Instrumenta svara un lieluma dēļ atvars tika pavērsts uz augšu tā, ka atvara caurule ar piemutņa cauruli veidoja apmēram 90 < . Pamattonis bija F, militārajam orķestrim Es. Wieprecht-a Tubai ir 5 ventiļi: 2 pustoņa, 2 vesela toņa un 1 kvartas ventilis (2/1,2 toņa). Turpmākajā laikā Wieprecht-a Bass Tuba tika kopēta, respektīvi, uzlabota un pārveidota. Šādi radās Riedl-a 4 ventiļu Bass Tuba F. Kontrabass Tuba C un Subkontrabastuba C, kuras uzbūvēja Czerveny no Koniggratz.
Parīzei, kur Ādolfs Sakss bija apmeties kā instrumentu konstruktors, stāvēja priekšā militāro kapelu reforma.1843.g. Sakss izlaida instrumentu sēriju, kurai vajadzēja aizstāt Korneti, Flīģeļa ragu un Ofekleīdi. Tā bija pirmā metālpušamo instrumentu saime, kurai no soprāna līdz kontrabasam bija tie paši paņēmiemi (grifi), un kura veidoja vienotu skaņas klasi. Tā sauktie sakshorni izcēlās ar šaurāku menzurējumu, kas radīja smalkāku toni un ar sūkņa ventiļu pielietojumu. Līdz ar to arī mazākajiem instrumentiem atvars vērsts uz augšu.
Citas jaunizveidotās konstrukcijas bija:
1838.gadā C.W.Moritza izgudrotā tenora Tuba, kura 1843.g. tika pārveidota un ieguva nosaukumu Eifonijs (Eufonium) jeb Baritonrags, vēlāk vienkārši Baritons, kā arī 1849.g. radītais Helikons, kuru, spēlējot militāros maršus, nesa apliktu apkārt ķermeņa augšdaļai.Pēc Wieprecht-a ziņām to ir konstruējis Stonasser Vīnē. Helikona sevišķs paveids ir Suzafons (Sousaphon), kuru instrumentu konstruktoram Conam pasūtīja J.Ph.Sousa.
Bez tam 1848.g. Czervneny izlaida Baroksitonu (Baroxyton), 4 ventiļu Baritonu visdažādākajās formās un skaņojumos, kā arī Bombardīnu (Bombardyn) (tas nav tas pats, kas Bombardons jeb basa Helikons), Basa Baroksitonu ( Basbaroxyton) un 1844.gadā. Kornonu (Cornon), kurš tika spēlēts ar raga piemutni.
Ķeizara Baritonu( Kayzarbariton) 1882. g. un Ķeizara Basu (Kayzerbas) 1883.g. arī izlaida Czerveny, tie bija ļoti koniski un ar platu menzūru. Tas radīja mīkstu, bet pilnīgu toni. Par Bombardoniem sauca mazāk koniskos basa instrumentus ar šaurāku menzūru.
Vēl jāpiemin Vāgnera Tubas, sauktas arī par Mežraga Tubām. Tās tika konstruētas pēc Riharda Vāgnera datiem, taču nepieder pie īstajām Tubām! Tās spēlē mežradznieki, jo tām ir mežragu piemutņi. Tās veido Tubas un Mežraga skaņu kombināciju.
Vēlāk, līdz pat mūsdienām basa Tubā nekas nozīmīgs nav mainījies. Tai dod priekšroku jau gadu desmitiem. Tuba šodien tiek uzskatīta par tīru instrumentu, taču radusies tā ir no instrumentiem, kas dēvēti par “jaukteņiem”, proti:
-Kornetes;
-Flīģeļa raga;
-Ofekleīdes( fr.- ophicle`ide, ophis čūska un kleis atslēga) zems pūšamais instruments ar klapēm( vārstiem) 1817.
-Serpentīna un tā priekštečiem.
Tubas attīstībā lielākie nopelni ir Bluhmel, kurš atklāja ventili un Wieprecht, kurš lika izgatavot Basa Tubu, mūsdienu Tubas priekšteci.
Pielietojums orķestrī
Simfoniskajā orķestrī;
Tuba ir zemākais metālpūšamais instruments simfoniskajā orķestrī. Tā pilda metālpūšamo instrumentu basa funkciju.
Tubas spēlētāji ( tubisti ) sēž blakus trombonistiem un kopēji tiek iesaistīti tādu komponistu opusos kā Verdi, Mendelsons, Čaikovskis, Mālers, Berliozs, Brāmss un citos. Izmantojot Tubu ceturtā Trombona vietā (Verdi, Čaikovskis), var rasties problēmas, jo Tuba ar savu plašo, matēto skaņu var negatīvi ietekmēt Trombonu dzidro nokrāsu. Tādēļ šeit dažkārt tiek izmantots Čimbaso (Chymbasso) vai Baritons.
Patstāvīga loma Tubai ir R.Štrausa, Prokofjeva, Mālera, Šostakoviča darbos.
Funkcija:-Kontrabasu grupas skanējuma pastiprināšana;
-kombinācijā ar Mežragiem( R.Štrauss, Mālers);
-kombinācijā ar zemajiem koka pūšamajiem instrumentiem kā Fagots, Kontrafagots (Mālers, Prokofjevs, R.Štrauss).
Tubu tiek izmantota arī kā solo instruments. Piemēram: R.Vaughan – Williams,E.Greksons, M.Arnold, S.Gubaidulina, I.Dumitru un citi.
Militārajā orķestrī
(Harmonijas orķestris)
Transkripcijās Tuba aizstāj Kontrabasus(simf.orķ.)
Jauno komponistu darbos Tubai ir ļoti patstāvīga loma.
Harmonijorķestrī (pūtēju orķ.) Tubai zemākā metālpūšamā instrumenta loma.
Tubu izmanto arī kā solo instrumentu ar Pūtēju orķ. (Ed.Gregson). Maršos Tubisti bieži vien izmanto Helikonus un Suzfonus.
Tubu klase
Mūsdienās pastāv Tubas F, Es, C un B skaņojumos. F Tubu un Es Tubu sauc par Basa Tubām. C Tubu un B Tubu – par Kontrabastubām.
F un C Tubas biežāk izmanto simfoniskajā orķestrī, bet Es un B Tubas vairāk tiek izmantotas militārajā orķestrī (harmonijas orķestrī, pūt. Orķ.).
Vācijā Tubas tiek konstruētas tā, lai tām ir masīvs, plašs tonis.
Savukārt, Francijā tām ir drīzāk smalks, dzidrs skanējums. Labs piemērs tam ir Sakshornu klase.
