21. aprīlī Liepājas muzeja ekspozīcijā “Liepāja okupāciju režīmos” K. Ukstiņa ielā 7/9 notika otrā cikla lekcija “Neglītais mākslā. Apcerējums” izstādes “4” ietvaros. Lektore Agnese Rudzīte un Jānis Rudzītis kopā ar auditoriju mēģināja atmaskot “neglīto” mākslā. Pievērsties neglītajam mākslā Agnesi Rudzīti pamudinājusi kulturologa un filozofa Umberto Eko grāmata “Neglītuma vēsture”. Kāpēc diskutēt par neglīto, baiso, bezjēdzīgo tik trauksmainā laikā kā mūsdienas? Tāpēc, ka sarunas un informācija mūs bagātina, emocijas, kas mūsos rodas, palīdz izprast kopsakarības laikmetu griežos. Agnese Rudzīte nefano par šausmu filmām, viņai drīzāk patīk pūkaini Lieldienu garauši, bet māksliniece dod priekšroku informētībai un izaugsmei. Jāatzīst, ka neglītais reti kad ir tīkams, drīzāk pretīgs un šķebinošs, jo atkailina gan situāciju, gan skatītāju. Nav iespējams vienaldzīgi noskatīties uz izvirtību, vardarbību. Iespējams, caur mākslas un vēstures prizmu dzēsīsim bailes sacelties pret varmāku. No katra mākslas radītāja tiek prasīts, lai viņš veidotu kaut ko skaistu, pilnīgu – pretējā gadījumā māksliniekam jārēķinās, ka viņu var neatzīt, nosodīt par neizprotamu, neglītu darba radīšanu, lai gan jēdziens “neglīts” ir tikpat mākslīgs un nepatstāvīgs cik “skaistums”. Dažreiz šausminošas ir mākslinieka fantāzijas, bet realitāte, kurā mēs dzīvojam, ir īsts elles priekškambaris. Mūsdienās cilvēka prāts ir kā bumba ar laika degli. Mazākā dzirkstele mūs apdraud. Ja mākslas darbs – skulptūra, performance, glezna – liek cilvēkam sajusties nepatīkami vai neērti, skatītājs var izjust vēlmi norobežoties no šādas mākslas. Nepatīkamā situācijā ir redzams arī svešādais, kas traucē justies komfortabli un ērti. Neglītais vairs nešķiet tik baiss, ja pazīstam tā sejas dažādos vaibstus, grimases, leņķus. Izstāde “4” ir pieejama vēl tikai šonedēļ. Ieeja izstādē bez maksas.