- Dzīvē un dzejā esi pilsoniski aktīvs bez lielas ironijas. Tā ir revolucionāra stāja, kurai «miera laikos» sekotāju (piekritēji piekrīt klusiņām) nebūs daudz. Vai jūties šajā ziņā mazliet vientuļš?

- Es visu dzīvi jūtos mazliet vientuļš, mani vienmēr ir aizrāvušas vai interesējušas lietas, kas ne vienmēr ir interesējušas citus. Domāju, ar to jāsaskaras jebkuram, kurš ir bijis sava ceļa gājējs, un būs jāsaskaras arī pēc manis. Paldies Dievam, pasaulē pirms manis ir jau bijuši šādi eksemplāri, un domāju, ka vēl būs un ir arī pašlaik. Jā, viņu ir maz, viņu nekad nav bijis un nebūs daudz, bet zinot, ka tādi ir, es pasmaidu joprojām ikkatru man doto rītu un turpinu iet.

LRS laikraksta “konTEKSTS” decembra numurā lasiet Daiņa Deigeļa dzejas kopu “Asins duna”, kā arī atbildes uz redakcijas trīs jautājumiem!

Foto: Gints Ivuškāns