Sopings
JurisIevietots: 5. apr 2012 11:01
Šopings Šā stāsta darbība risinās tālajā Taizemes galvaspilsētā Bangkokā. Lieliskajā kurpju veikalā trīs pārdevējas stundu pūlējās, velkot man virsū un nost neskaitāmus apavu pārus – pilnīgi bez manas palīdzības, līdz es sasniedzu pircēja pilnu apmierinājumu. Pie taizemiešu- zviedru galda stāvēja bargs sargs, kas katram pieļāva tikai vienreizēju našķošanos: cik uz maza šķīvīša ar vienu reizi varēja aiznest, tik arī vēderam tika... Liela izmēra šortu meklējumos pārdevēji visi, ieraudzījuši mani, kā vienojušies kratīja galvu un atbildēja: „No, no, no, big man!” Tas teiciens nevilšus kļuva par manu taizemes iesauku. Bet īstais stāsts ir par nakts iepirkšanos. Par tai -šopingu. Gulēju viesnīcā gultā, nevarēju aizmigt. Karstums un senlaiku gaisa kondicioniera traktoram līdzīgās skaņas nomāca jebkuru gulēšanas mēģinājumu. Atcerējos, ka gids rādīja vietu, kur naktīs notiek tūristiska super iepirkšanās. Aha! Divos naktī sēdos taksometrā, lai aizved uz nakts šopingu. Takša vadītājs bija ļoti apsviedīgs: vienā mirklī paķēra apbružātu bilžu albūmu un ar vārdiem „yes-yes, girls’ shopping” sniedza to man. Albuma saturs, iespējams, sastāvēja no viņa ģimenes vai draudzeņu fotogrāfijām, kur sievietes lielā karstuma dēļ bija gluži kailas. Pusangliski ,kā mācēju, atbildēju, ka man šovakar uz gērlsiem nevelk un ir manāma note iepirkt kādu taizemisku šūzu vai trauzeru. Mirkli tielējies, nenosakāmās markas spēkrata vadītājs uzsāka braucienu. Zinādams, ka par braucienu jāmaksā lielākais divi dolāri, mierīgi sēdēju kožu vai kādu citu eksotisku radījumu saēstā sēdeklī. Vadītājs taizemiski , bez akcenta aizrautīgi stāstīja, iespējams, savas tautas vēsturi, kad pamanīju, ka jau kuro reizi braucam apkārt brīnišķajai taiešu karaļa pilij. „Uz šopingu!” es draudoši pavēlēju viltīgajam vadītājam, bet tas apbrauca pili vēlreiz, un tikai tad mainīja braukšanas virzienu. Šoferītis mēģināja izjautāt mani par vietu, no kurienes esmu ieradies. Sapratu, ka stāstīt, kas ir Latvija, ir bezcerīgi, tādēļ atteicu: „Maskava!” Uz to stūrētājs saprotoši māja ar galvu: „Yes, yes, China!” Šopinga vietā apstājoties, droši vien , pamatojoties uz manu lauku tūrista izskatu, vadītāja iztēle sasniedza maksimumu, pieprasot par braucienu piecdesmit dolārus. Uz to laipni piedāvāju viņam divas lieliskas iespējas: vai nu piecus dolārus, vai boksera Kļičko cienīgu dūri, uz ko censonis laimīgs izvēlējās pirmo. Devos pirkšanas/pārdošanas ellītē. Biju veicis vairākus lieliskas taizemiskās kaulēšanās un pirkšanas mākslas seansus, kad pēkšņi sajutos bezgala vientuļš šajā deviņ u miljonu pilsētā. Ar šausmām atskārtu, ka viesnīcas karti esmu atstājis citā apģērba kabatā. Bet viesnīcas nosaukums kā uz burvja mājienu bija pazudis no manām smadzeņu krokām. Situācija vērsās jau kritiski bezcerīgākajā, kad palīdzēja jaunībā zaļumballēs izstrādātais apķērīgums. Varbūt taksists stāv turpat pie šopinga? Lai slavēts Buda! Tur viņš stāvēja blakus savam moskvič-fordam .Ieraudzījis mani, viņš ar tikai Taizemei īpašu smaidu sagaidīja mani un draudzīgi iesaucās: „O-o-o! Hello, o-big man! Moskva!!!” Un šķelmīgi pajautāja: ”Girl shopping??????”
Ieteikt
2