Nakts Austrumu ekspresī
MairitaIevietots: 28. mar 2012 09:58
Mūsdienās ir iespējams viss, arī 150 stundas virtuāli pavadīt Austrumu ekspresī, kad tas traucas uz Vladivostoku. Taču mēs bijām devušies izjust īstenību. Piedzīvojumi sākās, kad ekspresī satikās francūzis, latvietis un krievs. Un tā nav anekdote. ........................................................................................................................................................................................................................ Saujiņa latviešu Austrumu ekspresī iekāpām Krasnojarskā, lai turpmākās 20 stundas līdz Irkutskai pulciņā ar Sibīrijā iegūtiem krievu draugiem izjustu tālsatiksmes vilciena atmosfēru. Vienā no ekspreša pieturām - pilsētās, kuru staciju peroni atgādina mājas virtuves, starp vārītu kartupeļu un kotlešu pircējiem, pagadījās francūzis Nikolā, traks pasaules apceļotājs. Uzzinājis, kas esam, viņš tūlīt pārgāja uz latviešu valodu, jo pirms pieciem gadiem šo to Latvijā apguvis: „Labdien! Kā klājas?”. Taču lielais pārsteigums tādejādi tika ne tikai mums, arī francūzim, jo Jānis, labu laiku dzīvojis Parīzē , atbildēja franciski. ........................................................................................................................................................................................................................ No tā brīža Austrumu ekspresī sākās Bābeles tornis ar galvenajiem runātājiem Nikolā, Jāni un Vladimiru. Jānis sarunā pārvaldīja visas četras iesaistītās valodas, Nikolā anekdotiskus gadījumus stāstīja franču un angļu valodā, bet mēģināja izteikties arī krieviski un latviski, Vladimirs stāstīja krieviski, iestarpinādams angļu vārdus. Jo vairāk puiši reiba no armēņu konjaka, jo skaļāka un jautrāka kļuva Bābele. Bija tik jautri latviešu stāstus dzirdēt stāstām krieviski, pēc tam angliski vai franciski. Visu saprast un smieties līdzi. ........................................................................................................................................................................................................................ Svešinieks burjats netālu no mūsu jautrās kompānijas tik ilgi, izrādās, dusmojies, uz jautro valodošanu, kas gan nenotiek vien krieviski, neizturējis pēkšņi visu apturēja ar vārdiem: „Domājat, ka esat latvieši, tad varat te atļauties! Zinu es jūs no Jūrmalas! Nelieši!” Tā bija pirmā, bet ne pēdējā sastapšanās ar Krievijas raibo pilsonību, kurā joprojām gruzd neizpratne ar Baltijas valstu atdalīšanos, aizvainojumam pilnīgi negaidītos brīžos izlaužoties jautājumā: „Kāpēc jūs tik ļoti mūs nemīlat?” „Jā, tik ļoti nemīlam, ka atbraucām ciemos un vēl atvedām ciemakukuļus,” tāda katru reizi bija mūsu atbilde. ........................................................................................................................................................................................................................ Lai gan jābrauc visu nakti, bijām izvēlējušies vietas kopējā vagonā - lai apkārt vairāk ļaužu, notikumu. Vilciens uz mata tāds kā 80. gados posmā no Rīgas uz Ļeņingradu. Cilvēku pilnajā vagonā nepameta sajūta, ka ceļojam arī laikā. Atlokot otrā stāva guļamplauktu, saritinājos uz matracīša un, iemiegot atcerējos, kā reiz devāmies uz Ņevas krastiem skatīt Pēterburgas baltās naktis. Uztrūkos tumsā no dramatiska trokšņa. Pavadonis – mazliet mollīgais vīrs vēl trīsstāvīgāk, nekā vakarā savu kolēģi, tagad kādu lamāja, šķiet, stāvēdams pie atvērtām vagona durvīm. Šķita, ka vilciens stāv ilgi – tas nebrauca un nebrauca. Pusmiegā mēģināju saprast kādu saprotamu vārdu, bet neizdevās. Uzausa baisa doma – kāds būs pakritis zem vilciena, tāpēc laukā tāds tracis. ........................................................................................................................................................................................................................ Pēc brīža viss noklusa, pavadonis ienāca vilcienā, kur visi aizmiguši. Mēģināju krieviski noformulēt savas izjūtas un pavadonim jautāju – kas noticis? Viņš mierināja, ka viss kārtībā, un iekritu nākamajā sapnī. No rīta draugi brīnījās - neko neesot dzirdējuši. Pavadonis, piedāvājis tēju klasiskajās vilciena glāzēs ar bleķa turētājiem, turpināja grozīties mums apkārt, klausoties meiteņu latviskajā burbulēšanā. Tad nenocieties pajautāja - no kurienes esam. Uzzinājis, ka no Latvijas, ar lielu prieku paziņoja, ka arī viņam esot radi Rīgā. Lai sveicinot skaisto Rīgu! .................................................................................................................................................................................................................................. Vilcienam piestājot Irkutskā, izkāpa visa Bābele – arī latvietis, francūzis un krievs, lai Sibīrijas plašumos katrs dotos uz savu pusi. Austrumu ekspresis kursu nemainīja - uz Vladivostoku. Ceļi ir gari un plaši, vilcieniem ir kur traukties, bet pasaule ir tik maza - tik pat kā saujā paņemama, klēpjdatorā ieliekama. Nofilmēto Bābeli drīz vien varēja skatīt interneta vietnē. Jānis to redz Latvijā, Vladimirs Sibīrijā, Nikolā Francijā, ja vien atkal nav devušies kaut kur pasaulē. Iespējams, viņu ceļi atkal kaut kur krustosies.
Ieteikt
10