Pazudusī kajīte
LienaIevietots: 19. mar 2012 09:32
Šie notikumi risinājās 2008.gada pavasarī, tāpēc dažas stāstāmā detaļas jau ir mazliet piemirsušās. Norises vieta – prāmis, kas pa nakti šķērsoja jūru no Itālijas piekrastes uz Korsiku (Francijai piederošu salu). Stāsta galvenā varone ir ceļabiedrene Santa, bet arī man un manai draudzenei, kā arī vairākiem citiem „Impro” ceļotājiem ir zināma loma šajos notikumos. Uz minētā prāmja pārsvarā izvietojāmies četrvietīgās kajītēs. Mums ar draudzeni kajītē pievienojās divas cienījama vecuma kundzītes. Sākumā ar draudzeni bijām vienojušas, ka man kajītē būs augšējais „plauktiņš”, bet draudzenei – apakšējais. Kad abas kundzītes apvaicājās, vai viņas varētu dalīt kajīti ar mums, sapratām, ka mūsu iepriekš atrunātais guļvietu sadalījums nederēs, jo neviena kundzīte taču nevēlēsies nakšņot augšējā „plauktiņā”, tāpēc tur nāksies nakšņot manai draudzenei. Savukārt Santai bija tā iespēja nakšņot divvietīgā kajītē kopā ar mūsu gidi. Vakarpusē, iekārtojušies savās kajītēs, visi devāmies iepazīt prāmi un tā piedāvātās iespējas. Kad katrs bija izbaudījis to, ko vēlējies, mūsu grupas biedri pamazām atgriezās savās kajītēs, lai dotos pie miera. Mūsu kajītes kundzītes prāmja augšējo klāju atstāja vienas no pirmajām. Arī gide, ar ko Santa dalīja kajīti, visai ātri atstāja mūsu kompāniju, vēl piebilstot Santai, lai viņa pieklauvē pie kajītes durvīm, un gide viņu ielaidīs iekšā (te jānorāda, ka bija tikai viena kajītes atslēga). Pēc kāda laika arī mēs ar draudzeni gājām uz savu kajīti, bet Santa – uz savu. Iegājušas kajītē, konstatējām, ka mūsu kundzītes dus saldā miegā. Tūlīt arī atklājām, ka vannas istabā ir tikai divi dvieļi, kaut arī mēs te esam četras iemītnieces. Tā kā kuģa apkalpe runāja tikai itāļu un, iespējams, arī franču un korsikāņu valodās, tad, dodoties prasīt iztrūkstošos dvieļus, drošības pēc paņēmu līdzi vienu dvieli, lai varētu izskaidrot, ka mēs te esam „kvatro”, bet dvieļi, kam nosaukumu itāļu valodā nezinu, mums ir tikai „due”. Šāda saziņa ar prāmja „recepcijas” pārstāvjiem noritēja ļoti veiksmīgi, un pēc mirkļa biju tikusi pie iztrūkstošajiem „due” dvieļiem. Šai brīdī pie „recepcijas” ieradās arī Santa. Izrādās, ka viņa nespēj atrast savu kajīti! Viņai liekas, ka tās numurs bija „68”, bet viņa nav to atradusi. Gājusi kopā arī ar puisi no „recepcijas”, un... kopīgi konstatējuši, ka uz šī prāmja nemaz nav kajītes ar Nr. 68! Tā kā bijām jau attālinājušies no Itālijas krasta, tad arī mobilie telefoni vairs netvēra tīklu, un saziņa ar Santas kajītē jau guļošo gidi nebija iespējama. Centāmies iesaistīt problēmas risināšanā arī „recepcijas” pārstāvjus, taču angļu valodā tas bija bezjēdzīgi. Šķiet, ka jautājumus viņi nesaprata, taču to neizrādīja: uz jebkuru angļu valodā uzdotu jautājumu (kā novērojām, ne tikai mūsu), tika sniegtas tikai divu veidu atbildes angļu valodā, ka nav problēmas vai ka viņi risina šo problēmu. Sākumā mēs noticējām, ka problēma – kas patiesībā bija noskaidrot Santas kajītes numuru – tiešām tiek risināta. Tomēr drīz sapratām, ka viņi šo problēmu nav spējīgi atrisināt, jo viņiem nebija informācijas par to, kas kurā kajītē nakšņo. Mēģinājām no viņiem uzzināt arī visu kajīšu numurus, kurās ir „Impro” ceļotāji vai tūristi no Latvijas, lai pēc izslēgšanas metodes noteiktu Santas kajītes numuru. Diezgan liels bija mūsu šoks, ka arī šāda informācija viņiem nekur nav reģistrēta! Pa šo laiku, kamēr centāmies no „recepcijas” saņemt kādu noderīgu informāciju, mums bija pievienojušies vairāki grupas biedri, kuriem arī īsumā tika izstāstīta Santas problēma un kas bija gatavi piedāvāt savu palīdzību meklējumos. Tā nu bariņā devāmies uz to prāmja gaiteni, kur vajadzētu būt Santas kajītei. Vispirms mēģinājām pieklauvēt pie tām kajītēm, attiecībā uz kurām Santa zināja, ka tas bija „kaut kur te”, kā, piemēram, pie kajītes Nr. 58, kam bija līdzīgs numurs kā tas, kas bija palicis Santas prātā. Klauvējām ilgi un skaļi, pamodinājām arī dažus blakus esošo kajīšu iemītniekus, taču kajītē Nr. 58 neviens durvis neatvēra. Nospriedām, ka guļ gan tā mūsu gide ļoti cieši. Pēkšņi gaiteņa galā parādījās divi rokeri, un mana nojauta izrādījās pareiza – šī nebija Santas kajīte, bet gan šo rokeru. Pieklauvējām pie vēl dažām tuvumā esošajā kajītēm, bet no tām parādījās tikai mums sveši cilvēki. Apvaicājāmies Santai, vai tiešām viņas kajīte nevarētu būt tālāk aiz tās starpsienas gaitenī uz priekšu, uz ko saņēmām atbildi, ka viņa pilnīgi noteikti atceras, ka tur viņa nav gājusi. Nu ko, atlika vien pamodināt visu pārējo kajīšu iemītniekus attiecīgajā gaitenī. Daži grupas biedri bija tā iejutušies šajā uzdevumā, ka man atlika vien iet visiem no muguras un izdomāt, kā skan atvainošanās vārdi itāļu un franču valodās. Kad gandrīz pusstundu bijām neatlaidīgi klauvējuši pie svešu kajīšu durvīm, staigājot pa gaiteņiem, saukuši gides vārdu un radījuši tik lielu troksni, ka bijām pamodinājuši ne tikai tos, pie kā kajītēm klauvējām, sapratām, ka mūsu meklējumi ir bezcerīgi. Kad bijām pamodinājuši arī kādu agresīvāku franču pāri, kas par savu guļvietu bija izvēlējusies grīdu aiz neliela aizkariņa, un uzmodinātie sāka lamāt savus turpat guļošos tautiešus, kas galīgi nebija vainīgi pie šīs jezgas, mēs beidzot izlēmām beigt bezcerīgos kajītes meklējumus un klusiņām nozudām, kamēr dusmīgie francūži nav sapratuši, kas viņus uzmodināja. Mēs ar draudzeni piedāvājām Santai pārnakšņot mūsu kajītē uz grīdas, kur no abiem maniem „recepcijā” iegūtajiem dvieļiem uzklājām viņai improvizētu guļvietu. Kas notika no rīta? Tuvojoties Korsikas krastam, sāka darboties mobilie tālruņi, tāpēc Santa sazvanīja gidi un beidzot tika savā kajītē. Kāds bija tās numurs, šobrīd vairs neatceros, bet skaidri zinu, ka kajīte atradās kaut kur tajā gaitenī aiz starpsienas, par kuru Santa „pilnīgi noteikti zināja”, ka tur viņa nav gājusi, un tāpēc tur mēs iepriekšējā naktī nebijām meklējuši. Savukārt mūsu naktī radītais troksnis pavisam nebija traucējis abām mūsu kajītē saldā miegā dusošajām kundzītēm, kurām par nakts notikumiem uz prāmja nebija ne mazākās nojausmas. Viena no kundzītēm man atzinās, ka no rīta, ieraudzījusi kādu guļam uz kajītes grīdas, domājusi, ka tā ir mana draudzene, kurai tomēr ir bijis bail kāpt gulēt augšējā „plauktiņā”!
Ieteikt