65 attēli • 14. nov 08:03
Kad Borneo, Jaungvineja, Madagaskara un citas lielās tropu salas jau apskatītas, sāk prasīties, kas jauns un pilnīgi savādāks, tieši tāpēc jaunākā IMPRO izpētes brauciena ietvaros es pagriežu kompasu otrādāk un tik ierastā silto zemju jeb dienvidu virziena vietā dodos uz ziemeļiem - uz Arktiku!
Arktikā jau vienu reizi bijis tas gods viesoties toreiz iepazīstot Svalbāras skarbo dabu, tomēr šis tūr...VairākKad Borneo, Jaungvineja, Madagaskara un citas lielās tropu salas jau apskatītas, sāk prasīties, kas jauns un pilnīgi savādāks, tieši tāpēc jaunākā IMPRO izpētes brauciena ietvaros es pagriežu kompasu otrādāk un tik ierastā silto zemju jeb dienvidu virziena vietā dodos uz ziemeļiem - uz Arktiku!
Arktikā jau vienu reizi bijis tas gods viesoties toreiz iepazīstot Svalbāras skarbo dabu, tomēr šis tūristu aizmirstais Zemes nostūris ir pelnījis lielāku uzmanību. Šoreiz Impro par galamērķi noskatījis kādu noslēpumainu un intriģējošu zemi, kas tiek uzskatīta par mazāk apdzīvotāko un arī tīrāko teritoriju pasaulē, kuras ģerbonī attēlots Arktikas karalis un šīs zemes nacionālais dzīvnieks polārlācis, kur atrodas ledājs, kas saražo vairāk aisbergus, kā jebkurš cits uz mūsu planētas, kur debesīs zaigo ziemeļblāzmas, bet ūdenī milzīgi ledus gabali. Kas gan šī ir par vietu?
Tā, protams, ir pasaulē lielākā sala Grenlande, kas teritorijas ziņā turpat 3 reizes pārsniedz otru lielāko salu Jaungvineju. Grenlande ir īstā Arktika, par kādu daudzi no mums sapņo, vērojot tik šķietami tālās un nesasniedzamās National Geographic filmas, kur starp aisbergiem graciozi pazib ūdenī vaļu astes, bet tai pat laikā virszemē biezām vilnām klātie muskusvēršu tēviņi ar saviem garajiem ragiem cīnās par ietekmi barā, savukārt, tālumā tiem laizoties klāt lavās polārlācis, kas deg nepacietībā iecirst savus zobus tiem pēcpusē.
Šis salu arhipelāgs ir ne tikai ziemeļu dzīvnieku “pastkarte”, bet arī arktiskās dabas “skatu kartiņa” – “Polārā brīnumzeme” ar sniegiem klātām kalnu virsotnēm un fjordiem, plašiem ledus laukiem un ledāju mēlēm, kā arī vareniem aisbergiem dreifējošiem Ziemeļu Ledus okeānā.
Grenlande ne tikai pilnā apmērā ietilpst Arktiskajā reģionā, bet tās ziemeļi ir arī tuvākais sauszemes punkts Ziemeļpolam, atrodoties vien nieka 725 km attālumā, vēl tuvāk kā no Svalbāras, Karalienes Elizabetes salām Kanādā vai Severnaja Zemļa Krievijā. Šī 2,1 miljonus km² lielā sala no satelīta atgādina gigantisku ledus kluci, kas peld starp Atlantijas un Ziemeļu Ledus okeāniem, ne velti 80% no Grenlandes teritorijas klāj ledus lauks, kurš biezumā vietām sasniedz 3500 m, iedomājieties vien vairāk kā 3 kilometrus augsts leduslauks!
Lai gan šī Dānijas autonomā teritorija politiski skaitās viens no pēdējiem Eiropas mežonīgajiem nostūriem, tomēr ģeogrāfiski Grenlandes sala pieder Ziemeļamerikas kontinentam varbūt tāpēc ASV prezidents Donalds Tramps izteicis uz to pretenzijas. Ja kāds pirms gada vēl nebija dzirdējis par Grenlandi, tad Tramps parūpējās par vispasaules reklāmu, kā rezultātā domāju tagad arī papuasi Jaungvinejas džungļos būs par to dzirdējuši.
Savukārt, Grenlandes Eiropiskās attiecības aizsākās daudz agrāk jau tālajā 982. g., kad no Norvēģijas un Islandes ar negodu padzītais norvēģu vikings Ēriks Rudais kā pirmais eiropietis ierādās un izveidoja apmetni salas pašos dienvidos. Viņš, iespējams, kļuva par pirmo mārketinga speciālistu pasaulē, jo, lai piesaistītu un pievilinātu citus vikingus, viņš nosauca ledaino un sniegiem klāto zemi par Zaļo zemi jeb Grenlandi, tādējādi, mēģinot izkonkurēt daudz zaļāko Islandi jeb Ledus zemi.
Tomēr vikingi ātri saprata triku, ka viņiem mēģina iesmērēt “ledus kluci” un tie tā arī kārtīgi Grenlandē neiedzīvojās par spīti Ērika Rudā pūliņiem, kurš pats neizturēja vienu no skarbajām ziemām, aizejot viņsaulē un tā arī neuzzinot, ka viņa dēls Leifs Eriksons kā pirmais eiropietis ap 1000. g atklāja Ameriku jeb Vīnlandi, izveidojot apmetni mūsdienu Ņūfaundlendas salā. Vikingi Grenlandē nodzīvoja gana pieklājīgu laiku, turpat četrus gadsimtus, tomēr to populācija bija ļoti maza un nevienā brīdī nepārsniedza 2500 iedzīvotāju, līdz 14. gs. beigās, pieaugot aukstumam un sākoties tā saucamajam Mazajam Ledus laikmetam, arī pēdējie ziemeļnieki savāca savas pekeles un pazuda neatskatīdamies.
Vieta gan tukša nepalika, jo 14. gs., kad vikingi sāka lēnām pamest Grenlandi, no Aļaskas teritorijas ieradās Tūle etnosa iezemieši, kas ir senči mūsdienu inuītiem, kuri šodien veido aptuveni 90 % no 56 tūkstošiem salas iedzīvotāju – salīdzinājumā kā vien viena mana dzimtā Jelgava pretstatā tik plašai teritorijai, kur ietilptu visa Rietumeiropa.
Kādu laiku apvienotā Dānijas - Norvēģijas karaliste nelikās ne zinis par Zaļo zemi, līdz 1721. g. atcerējās par to un nosūtīja ekspedīciju norvēģu garīdznieka un pētnieka Hansa Egedes vadībā, kurš paveica divus salas vēsturē ļoti nozīmīgus notikumus - uzsāka vietējo inuītu pievēršanu kristietībai un dažus gadus vēlāk nodibināja galvaspilsētu Nūku, kuru tobrīd nosauca par Gothobu jeb tulkojumā Labā cerība - kaut kā dikti optimistiski izrādījās tie ziemeļnieki.
Un tagad pēc veseliem 3 gadsimtiem arī Impro nosūtījis savu pētnieku Jāni Kreicbergu izpētes misijā, tiesa sprediķot nav manos plānos, bet noskatīt skaistākās dabas vietas un nodibināt labas attiecības ar inuītiem gan, lai pēc gada jau bariņš ar latviešu ceļotājiem varētu iepazīt pašas skaistākās vietas.
Tomēr pirms kāpju laivā un dodos



















