Mākoņu pelēkā vadmalā

savāds rudens - ēnu pielietās takās
tvīkst salnas dāvināts glāsts

uz neatgriešanos kliedz dzērves,
laiks kļuvis neapstādināms

zīles, kastaņi, asteru skatiens blāvs,
putnu kolonnas līdzās,
bez maiguma iekliegšanās

pīlādžu galotnēs lietus maratons plūst,
vēl viena veļu upe apstāties nenogurst

ieķēries svārku stērbelē, dadzītis smīn -

kur tavi vārdi bija, kur palika tie,
mākoņu pelēkā vadmalā, sēnalās izkaisītie
/Andra Gaigala, 2013/