ACS

Vizuāli pats iespaidīgākais no cilvēka ķermeņa aizgūtais simbols. To bieži lietoja, lai attēlotu saules dievu un agrīnās kristietības Dieva Tēva (viena acs) vai trīsvienības (acs trijstūra vidū) viszinību. Ēģiptiešu vadžita, acs ar spirālveida līniju apakšā (aizgūta no dažu vanagu sugu galvas spalvu krāsojuma), ir debesu dieva - piekūna Hora simbols, kas ietver ne tikai tā spēju visu redzēt, bet arī kosmisko veselumu. Rietumu simbolikā labā acs ir aktīva un saistīta ar Sauli, kreisā - pasīva saistīta ar Mēnesi (Austrumu tradīcijās šis attiecības ir pretējas.) Ēģiptiešu mīts vēsta, ka Hora mēness acs cīņā ar Setu tika izdurta un pēc tam atjaunota. Tas izskaidro vadžitas kā aizsargājošās zīmes popularitāti, īpaši – uz amuletiem. Acis tika gleznotas vai izgrieztas ēģiptiešu kapenēs, lai aizsargātu mirušos. Acs ar spārniem ēģiptiešu ikonogrāfijā attēlo ziemeļus un dienvidus.
Okultā trešā acs, reizēm saukta par „sirds aci”, simbolizē garīgo uztveri, kas hinduismā saistās ar Šivas varu un uguns sintezējošo iedarbību, budismā – ar sevī vērstu redzējumu, bet islāmā – ar pārdabisku gaišredzību. Attēlota uz Šivas pieres, tā ir „iekšējā acs”. Tās pretmets ir „ļaunā acs”, kas islāmā simbolizē skaudības postošo ietekmi. Georga medūza, kuras skatiens spēja cilvēkus pārvērst par akmeņiem, bija senākais ļaunās acs simbols grieķu mitoloģijā. Persejs izmantoja spoguli, lai dotu cirtienu, kas nogalināja briesmoni. Acs talismani (ko Turcijā vēl mūsdienās pakar virs durvīm) pilda līdzīgu novirzīšanas funkciju. Viduslaiku Eiropā par sevišķi iedarbīgu līdzekli pret raganu vai paša Sātana ļauno aci uzskatīja pakavu. Ļauno aci nereti attēloja kā trešo aci uz ķermeņa. Vairākām acīm bija arī pozitīvs simbolisms, tas norādīja uz modrību un zvaigžņu gaismu naktī. Pāvam kā Amitābhas (tibetiešu meditatīvā „Nebeidzamās gaismas” Budas) atribūtam piemīt šāda simbolika, jo šī putna asti rotā acij līdzīgi lāsumi.
Bildē attēlota ēģiptiešu debesu dieva Hora acs.

Smaidu,
FM