Tā kā visvairāk raižu parasti sagādā vēja radītie sniega sanesumi, būvējot un uzturot dzelzceļus tika gādāts par sliežu ceļu norobežošanu no atklātiem laukumiem ar atsevišķi stādītu koku (galvenokārt – egļu) rindu katrā dzelzceļa atsavinātās joslas malā. Lai to realizētu, piemēram, PSRS varas gados Baltijas dzelzceļa struktūrā bija atsevišķa Aizsargstādījumu distance, kuras rīcībā bija pat vairākas stādaudzētavas. Vietās, kuras nebija no vējiem labi pasargātas, vēl 20. gadsimta 50.-60. gados ziemas periodā gar sliežu ceļu malām uzstādīja speciālas sniega sētas.



(CUMZ sistēmas sniegtīris Nr. 107 ir iekļauts Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājumā. Tas izgatavots 1946. gadā Tulā, Krievijā un līdz 2004. gadam atradās Gulbenē, Daugavpils ceļa distances pārziņā. Foto – Dāvis Bušs)