Es sūtīju tev vēstuli ar meža strazdu,
Un plaucēju pirmo lazdu,
Tā biju es, kas strautā čaloja,
Kas akmeni putu mākonī skaloja.
Vai tev tapa priecīgāks prāts?
Vai tu pasmaidīji šorīt?
Mums nekas nebija norunāts,
Bet man sagribējās kā lietum nolīt,
Lai siltas domas tevī mīt,
Un es tur neko nevaru padarīt,
Tam bija tā jābūt, un ir!
Par visu rūpējas sirds.
(Džanete)