šonakt melnas vārnas kāvās,
trokšņoja, pie manis rāvās,
centos baltas dūjas audzēt,
kā man viņas sevī saudzēt?
klusēt, čukstēt, balsī kliegt,
domas, domas, domas ārdās,
savadās...
viss bija labi, viss tik miermīlīgs,
no kurienes nāk prāts tāds izvēlīgs,
tik cītīgs un tik pakalpīgs,
tas domas samudžina,ka ne attīt,
un izmisums pie zemes krīt,
un lūdzas viss, pat spēks un spīts.
kas sekundes kā pantus skaita?
kas klusu mieru nāk un maitā?
vēl mirklis, stunda, vēl mazliet,
līdz rītam ceļš tāls jānoiet,
un lido dūjas augstu vējā,
un es tām līdzi, cik vien spēju
(Džanete)