2016. gada 1. jūlijā šādu ieraudzīju mazo Marķīzu. Žēl, ka toreiz nesapratu bildes nozīmi un nenobildēju arī pašu glābēju, kas mazo kaķīti atņēma bērniem skolā, kuri mazuli bija atnesuši līdzi un izmantoja kā dzīvu rotaļlietu. Tajā dienā man galvenais bija nobildēt kaķēnu, bet, kā izrādās- šī būtu bijusi viena vēsturiska bilde! Jo runcītis Marķīzs atgriezās pie sava glābēja!!!
Pārcietis smagu un sāpīgu savas vecās un uzticamās bērnības kaķenītes zaudējumu, Aleksandrs zināja, kas aizpildīs Tafijas zaudējumu.
Liels PALDIES Aleksandram par plašo sirdi un līdzcietību! Lai jums abiem ar Murīti (tā Aleksandrs pārdēvēja Marķīzu) brīnišķīgi ilgi gadi kopā, kuros piedzīvot brīnišķīgus piedzīvojumus!!!