Aizliegtie Ziemassvētki
Bērnībā Latvijā mēs Ziemassvētkus varējām svinēt tikai slepus. Es biju mazs meitēns un zināju, ka skolā nedrīkst stāstīt par to, kas pie mums mājās tiek runāts un darīts. Mēs bijām Krievijas vācieši, un mēs bijām ticīgi, tie bija divi iemesli, kāpēc mums toreiz padomju laikos bija grūti dzīvot.Liela problēma attiecībā uz Ziemassvētkiem bija eglīte. Nopirkt tādu nevarēja, jo pārdošanā nāca tikai Jaungada eglītes, kuras tirgoja tikai pēc Ziemassvētkiem. Uz savu roku no meža pārnest eglīti bija aizliegts, to katru gadu ap decembra vidu atgādināja avīzēs. Un tomēr vectēvs katru gadu kādā tumšā vakarā īsi pirms Ziemassvētkiem ar cirvīti rokā mēdza pazust meža virzienā. Tas atradās netālu no mūsu mājām, bet man likās pagājusi vesela mūžība, līdz kamēr beidzot varēju dzirdēt vectēvu priekšnamiņā izdauzām savus zābakus.
Tad viņš gaitenī iebīdīja eglīti, kura smaržoja pēc meža, pēc ziemas un plašuma. Pirms to ienesām istabā, logiem priekšā aizvilkām aizkarus, lai no ārpuses neredzētu. Vienu dienu eglītei vajadzēja nostāvēt istabā, lai nožūtu, tad no bēniņiem nonesām kasti, kurā glabājās Ziemsvētku piederumi, un visi kopā izpušķojām eglīti.
Beidzot pienāca 24. decembris, gada visjaukākā diena. Vecākiem bija jāiet darbā, mums bērniem – skolā, un tomēr visā, ko darījām, jau bija jūtams lielais noslēpums un arī nojausma par to, kādus brīnumus vakars mums vēl nesīs. Pēc vakariņām visi uzvilkām labākās drēbes un devāmies uz slepenu dievkalpojumu kādas citas vācu ģimenes mājās. Tur mēs daudz dziedājām, pēc sprediķa mēs bērni skaitījām dzejolīšus, kurus uz Ziemassvētkiem bijām iemācījušies. Katrs bērns dāvanā saņēma mazu saldumu turziņu. Saldumus vispār dabūjām ļoti reti, tāpēc katrs mēģināja ar tiem rīkoties taupīgi, lai ilgāk varētu par tiem priecāties. Beigās novēlējuši visiem priecīgus Ziemsvētkus, devāmies mājup.
Parasti uz Ziemassvētkiem bija uzsnidzis. Mums brienot pa sniegainajiem ceļiem, zvaigznes pie debesīm mirdzēja un zvīļoja tik koši, ka man likās, tur augšā arī svin Ziemassvētkus, un mēs redzam bezgalīgi lielas Ziemsvētku eglītes svecīšu gaismiņas. Un eņģeļi debesīs par Jēzus piedzimšanu noteikti priecājās tāpat kā mēs! Pār visu pasauli pletās milzīgs, netverams noslēpums, kuru vairums cilvēku ap mums nemaz nepamanīja, bet mēs – mēs to zinājām! Cik tas man likās neaptverami un brīnišķīgi!
Toreiz, kad Jēzus piedzima, viss bija ļoti līdzīgi: vairākums cilvēku nekā par to nezināja. Ne varenie un bagātie, ne slavenie un cienījamie un pat pilnīgi ikdienišķie cilvēki to neuzzināja. Tikai gani, no kuriem pārējie cilvēki vairījās, redzēja eņģeļus un dzirdēja viņus pasludinām Jēzus piedzimšanu. Arī mēs toreiz Latvijā nepiederējām ne pie vareniem vai bagātiem, slaveniem vai cienījamiem, pat ne pie pilnīgi ikdienišķiem cilvēkiem, arī no mums daudzi vairījās. Ja Ziemsvētku vakarā mūsu sniegotajā ceļā pēkšņi būtu parādījušies Dieva eņģeļi kā toreiz ganiem Betlēmē, es par to nebūtu brīnījusies un no visas sirds būtu dziedājusi viņiem līdz! Bet es sapratu, ka enģeļiem nebija vajadzības mums to pasludināt, jo mēs taču to jau zinājām.
Mājās mēs visi sasēdāmies ap eglīti, aizdedzinājām svecītes, vectēvs mums vēlreiz nolasīja Ziemsvētku evaņģēliju, mēs dziedājām dziesmas un vēlreiz noskaitījām savus dzejolīšus. Un tad pienāca visa vakara ilgotākais brīdis. Sega, kura zem eglītes apsedza dāvanas, tika noņemta, un dāvanas atvērās mūsu skatam. Katrs mēģināja saskatīt, kura tad nu varētu būt domāta viņam, kamēr tad katrs – no mazākā līdz lielākajam – saņēma savu dāvanu. Kas tā bija par burzmu, kas par priekiem un gavilēm, kamēr katrs savu dāvanu apskatīja, visiem parādīja un savukārt apbrīnoja citu dāvanas! Tad sākās vakara omulīgā daļa. Mēs ēdām piparkūkas un saldumus, kuri, uz galda šķīvjos salikti, visu laiku mūs jau bija kārdinājuši. Vēlreiz atsākām dziedāt Ziemsvētku dziesmas vienu pēc otras, līdz kamēr ap pusnakti kāds ieminējās, ka nu tomēr vajadzētu iet pie miera, jo rītu atkal visiem agri jāceļas.
Nākošajā dienā pieaugušie atkal bija darbā, mēs bērni – skolā, un tomēr šī diena nebija tāda kā visas pārējās. Mēs jutāmies vienoti ar milzīgā, brīnumainā noslēpuma zinātājiem visās pasaules malās! Mēs zinājām: tiklīdz būsim pārnākuši mājās, eglītē atkal degs svecītes, mēs ēdīsim cepumus un priecīgi dziedāsim par to, ka Jēzus par mums piedzimis. Es biju tik laimīga, ka šo noslēpumu zināju!
Protams, reizēm iedomājos, cik brīnišķīgi būtu, ja Ziemsvētkos nebūtu jāiet skolā vai darbā, tas taču būtu kā sapnī! Pirms 35 gadiem mēs no Latvijas pārcēlāmies uz Vāciju, kur tad Ziemassvētki bija svinamdiena it visiem. Bet godīgi sakot, šie svētki man nekad vairs nelikās tik skaisti, tik brīnišķīgi un noslēpuma pilni kā tais laikos, kad Ziemassvētki bija aizliegti.
Lilija Tenhāgena Vācijā, 2010. gada decembrī.