"Zelts! Zelts! Zelts!"
Pēc Brenana paziņojuma sākās īsts neprāts, taču skaļāko starta šāvienu zelta drudzim 5. decembrī deva pats ASV prezidents Džeimss Polks, uzrunā Kongresam apstiprinot zelta atrašanas faktu.Jau 1848. gada vasarā Sakramento ielejā zeltu meklēja ap četriem tūkstošiem cilvēku, puse – indiāņi. Ik dienu iegūtā zelta vērtība bija līdz 40 tūkstošiem dolāru. Turpmākajos mēnešos no Sanfrancisko, Monterejas, Sonomas, Sanhosē, Santakrusas zelta meklējumos devās gandrīz visi vīriešu dzimuma iedzīvotāji. Bet avīze "California Star" paziņoja par savu slēgšanu: "No mums ir aizgājuši visi – gan lasītāji, gan žurnālisti. Visā valstī no Sanfrancisko līdz Losandželosai, no okeāna piekrastes līdz Sjerranevadas kalniem dzird tikai vienu dvēseli satricinošu kliedzienu: "Zelts! Zelts! Zelts!"" 1848. gada vasarā zeltu atrada vēl vairākās vietās, entuziastu sparu pastiprinot.
ASV jūras spēku virspavēlnieks Klusajā okeānā, kurš pats nebija spējis turēties pretī zelta valdzinājumam, ziņoja kara ministram: "Nav nekā skumjāka par mūsu situāciju augšējā Kalifornijā, kuras cēlonis ir zelta drudža neprātīgās sekas. Tomēr sūtīt armiju uz turieni būtu bezjēdzīgi, jo visi karavīri tāpat tūlīt dezertētu."
1848. gada vasaras beigās zelta neprāts bija pārņēmis arī pārējo Ameriku, bet oktobrī Sanfrancisko ostā stāvēja 30 kuģi, kuru kapteiņi bija zaudējuši pēdējās cerības atrast ekipāžas locekļus, kas bija devušies izmēģināt laimi Sakramento ielejā. Drīz vien pa dažādiem ceļiem – pa jūru, pāri kalniem, pa sauszemi cauri indiāņu zemēm (visbīstamākās bija savstarpēji karojošās apaču un komanču ciltis) – Kalifornijas virzienā sāka plūst laimes meklētāji no visas Amerikas, kā arī pārējās pasaules. 1855. gadā Kalifornijā strādāja 120 tūkstoši zelta drudža pārņemto, no kuriem 20 tūkstoši bija ķīnieši.
Pēc dažiem aprēķiniem, lai dotos ceļojumā uz apsolīto zemi, bija jārēķinās vismaz ar 750 dolāriem. Pats lētākais maršruts – vismaz mēnesi ilgais ceļojums ap Horna ragu – 1849. gadā vien izmaksāja 250 – 400 dolāru. Bet vēl taču vajadzēja iegādāties ekipējumu, apģērbu, kā arī bija jānodrošinās vismaz ar kādu naudu pirmajam laikam Kalifornijā. Pēc zelta meklētāju piezīmēm var secināt, ka liela daļa ceļam vien iztērēja tūkstoš dolāru un vairāk, bet pusei, ierodoties galamērķī, vispār vairs nebija graša kabatā. Arī tālajā ceļā dzīve sita augstu vilni – no Francijas un Dienvidamerikas uz Sanfrancisko kuģoja publiskie nami pilnā sastāvā ar Madame priekšgalā. Puritāņi no Jaunās Anglijas uz netikumīgām izpriecām skatījušies šķībi, laiku pavadot lūgšanās ar Bībeli rokās. Savukārt tie, kuri bija izvēlējušies sauszemes ceļu, kā drūmu biedinājumu atcerējās Džeika Donnera komandas nelaimīgo likteni 1846. gadā, dodoties pāri Sjerranevadas kalniem. Negaidīti sākoties sniegputenim, gāja bojā puse no 87 ceļotājiem, bet pārējie izdzīvoja vien tāpēc, ka kļuva par cilvēkēdājiem.
Portrets interjerā (attēlā)
Lūk, kā izskatījās tipisks zelta neprāta pārņemtais: "Viņa bārda un ūsas, kas nav griezti vairākas nedēļas, norāda uz to, ka ziepes un skuveklis ir kalnos bezjēdzīgas lietas. Viņa platmalu cepure ar apaļu zemu virsu liecina, ka viņš ievēro Kalifornijas modi. Viņš zina, ka sarkanais flaneļa krekls jāmazgā ne biežāk kā reizi mēnesī. Viņa notašķītās zemes krāsas bikses ir itin kā speciāli radītas šim klimatam, bet par kāju lielajiem pirkstiem, kas gluži kā vardes rēgojas no saplēsto zābaku purngaliem, liekas, ka tie pastāvīgi kaut ko izspiego." Jāpiebilst, ka 1853. gada martā ar dažādu galantērisku labumu kravu Sanfrancisko ieradās Levī Strauss. Nostāsti vēsta, ka, visu veiksmīgi pārdevis, viņš no pāri palikušā buru auduma pašuvis bikses, kas praktiskuma un izturības dēļ guvušas negaidītu popularitāti zelta meklētāju vidū.
Lai ielejā ierobežotu svešzemnieku – it sevišķi čīliešu, ķīniešu un meksikāņu – pieplūdumu, 1850. gada 13. augustā dienas gaismu ieraudzīja likums, paredzot, ka ikvienam jaunpienācējam, kurš vēlas aizņemt zemes gabalu, ik mēnesi jāsamaksā 20 dolāru nodoklis (vēlāk to samazināja līdz trim dolāriem). 1851. gadā kāda čīliešu un meksikāņu grupa dažu mēnešu laikā bija atradusi zeltu pusmiljona vērtībā (!). Bet cik daudz bija tādu, kas raka un raka, bet nepaveicās! Atradnēs nelaba slava bija kādreizējiem katordzniekiem, kas uz Amerikas krastiem devās no Austrālijas, un īriem, kurus uzskatīja par dzērājiem un trača cēlājiem. Bet, piemēram, pret vāciešiem izturējās ar cieņu, jo uzskatīja viņus par gudriem, bet franči bija izpelnījušies vieglprāšu slavu.
Skumja zelta drudža vēstures lappuse saistīta ar pamatiedzīvotāju indiāņu iznīcināšanu, kas pieņēmās spēkā, viegli pieejamā zelta rezervēm izsīkstot. Izrēķināšanos un epidēmiju dēļ Kalifornijā dzīvojušo indiāņu skaits saruka no 150 tūkstošiem 1845. līdz 30 tūkstošiem 1870. gadā, turklāt lielākā daļa gāja bojā zelta neprāta laikā.
Zelta meklētāju vidū, pēc laikabiedru atmiņām, bija ne vien dažādu tautību, bet arī atšķirīgu tikumu ļaudis – avantūristi, bijušie noziedznieki un dažādas citas personības ar tumšu pagātni. Visa šī raibu raibā kompānija dzīvoja nometnēs gluži kā karavīri. Vieni, ietinušies segās, gulēja rupji darinātās teltīs, citi – koku pavēnī, pagalvim izmantojot paši savus zābakus. Viņu dienas gaitas parasti sākās jau ap četriem no rīta.
Ēdienkartē bija maize, žāvēta brieža gaļa, lēcas, dažreiz pankūkas vai kāds medījums. Nereti gadījās, ka vienu un to pašu trauku lietoja zelta skalošanai, veļas mazgāšanai, mīklas jaukšanai un vēl mūļa barošanai. Smagais darbs, sijājot smiltis, ceļot ūdens aizsprostus, rokot kanālus, ilga līdz tumsai. Tad nometnē iedegās ugunis un visi sēdās pie ugunskuriem.
Sestdienu vakaros daudzās nometnēs notika dejas, bet svētdienās apzinīgākie veica mājas darbus, toties pārējie devās uz tuvējiem krogiem, lai kristu dzērienu un spēļu dēmonu apskāvienos. Pēdējā pielūdzēji esot bijuši tieši meksikāņi, kuri uzskatījuši – zelts radīts, lai spēlētu, sudrabs – modīgu drēbju pirkšanai, bet varš – lai paēstu.
Avots: la.lv