Viena diena manā mūžā...
Augusta vidus. Sigulda.Diezgan ilgi briedināta doma, saskaņota rīcība un laiki, līdz kāda iecere (o -jā !) piepildās.
Pēc tam gandarījuma balons tā piepūties, ka spēj pacelties spārnos.
Beidzot! Stāvu pie rakstnieka Harija Gulbja kapa un, man, klātesot viņam šajā stāvoklī, saku paldies, par gadiem ilgajiem, ļoti cilvēcīgajiem un cieņas pilnajiem kontaktiem. Dzīvē vairākkārt nācās sastapties, sadarboties, un tā līdz pat viņa aiziešanai saglabāties sarunās.
Lai nu mana dāvātā laterniņa kalpo par iespēju – sargāt liesmu, izstarot siltumu šeit un aizmūžos.
Tad kapos meklējam Gitu. Kapi lieli, koki, labirinti, ejas. Es saku,- Gita, nu pārādi, kur esi! Te piebrauc mašīna un sieviete un jautā, ko meklējat?
Viņa parāda mums Gitas taku...
Gita- -inteliģenta, sirdsgudra, pretīmnākoša, atbildīga , nesavtīga utt utt mūsu kopīgajos palīdzības dzīvniekiem ceļos. Gita, sveču sveicieni arī Tev! Tu reiz man līdzēji kādam kaķītim dot vārdu – Haika. Nu tad šoreiz, lai mana haika Tev.
Dziļš miers te dzīvo
Tikai laiks ir nemirstīgs.
Tas vieno – te un tur
Kad dodamies prom, mūs pavada taurenītis...
------------------------------------------------------------------
Nākošā pietura zaļas zāles, dažādu augu (krastkaņepe varot izaugt pat 2m augstumā) ziedu, koku, ābolu un kopta dārza valstība ar nelielu mājiņu tās vidū. Mūs sagaida mājas saimniece un kaķe. Viss kā pieklājas. Sarunas, atmiņas un prieks par tikšanos.
Šādām reizēm un mūsu laikmetā nenovēršami nepieciešams foto piemiņai .
Tak visiem skaidrs, ka īstas dāmas lapenēs vai puķu arkās vislabāk izskatās cepurēs. Mēs arī to varam!