Latviešu tauta
Latviešu tautaPavirši vērojot plašsaziņas līdzekļus (arī interneta portālus) varētu likties, ka latvieši ir tauta, kas ar baudu ļauj sevi aplaupīt un iznīcināt, tomēr es tam neticu. Es neticu plašsaziņas līdzekļiem, kas, piemēram, liek vienādības zīmi starp itkā latviešiem (bijušajiem un tagadējiem kolaboracionistiem un pārējiem deģenerātiem) un latviešu tautu. Latviešu tautai faktiski neviens nav īpaši pajautājis, ko tā vēlas. Vai tā vēlas dzīvot kopā vienā zemē ar tai naidīgajiem krievu kolonistiem, vai arī vēlas LR īstu atjaunošanu, aizraidot tai naidīgo kolonistu daļu atpakaļ uz viņu dzimteni un revidējot privatizācijas iznākumu, kā rezultātā tai tika nolaupīta ievērojama tautas kapitāla daļa, nododot to kolonistu rokās. To vajadzēja pajautāt jau sen, bet ja tas nav darīts, tad tas ir jāizdara tagad.
„Tautas balss ir Dieva balss!”
SG
NACIONĀLĀ PROBLĒMA MŪSDIENU LATVIJĀ
Latvija ir nacionāla valsts, kas ir nodibināta latviešu tautas aizsardzībai un attīstībai.
Problēmas un risinājuma veidu formulējums nacionālās identitātes laukā.
Konstatējums:
Padomju laikā īstenotās Latvijas kolonizācijas dēļ ar krievvalodīgo padomju tautu, Latvija de facto bija pārvērsta par divu etniski atšķirīgu grupu apdzīvotu teritoriju, kurā latviešiem tagad ir tikai ļoti neliels un pat apšaubāms pārsvars. Apšaubāms tādēļ, ka vairākās lielākajās Latvijas pilsētās latvieši nav vairākumā, un arī tādēļ, ka privatizācijas dēļ kolonistu rokās ir nonākusi Latvijā esošā kapitāla lielākā daļa.
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija nav pildījusi starptautiskos likumus un vienošanās, kas nepieļauj okupētājvalsts pilsoņu pārvietošanu uz okupēto teritoriju. Šiem likumiem nav noilguma un Latvijai ir tiesības pieprasīt starptautisko sabiedrību respektēt Latviju, ja tā spers noteiktus soļus, lai īstenotu šos likumus, kas attiecas uz Latvijā dzīvojošajiem padomju kolonistiem un viņu pēctečiem.
Ja Latvijas neatkarība ir īstenota nevis kā pirmskara nacionālās valsts atjaunošana, bet kā jaunas valsts, bijušās LPSR, neatkarība, tad tā nav leģitīma valsts, jo padomju okupācijas laikā pasaules valstu lielākā daļa, tai skaitā un it īpaši ASV, atzina LR pastāvēšanu de jure. Latvijas Republika nekad nav pilnībā pārtraukusi savu pastāvēšanu!
Tomēr izšķirošs šeit ir pašas latviešu tautas viedoklis, kuru gan neviens Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, vai pēc tam, līdz šim nav pacenties noskaidrot.
Pirmais un galvenais jautājums! Vai Jūs šo valsti vēlaties:
1. kā atjaunotu pirmskara LR, kā LR turpinājumu un pēcteci;
2. vai kā neatkarīgu kļuvušu LPSR, kā LPSR turpinājumu, tās pēcteci, kas nelikumīgi ir piesavinājusies LR nosaukumu un atribūtus un nelikumīgi nosaukusi sevi par „LR” (LPSR turpinājumu turpmāk sauksim par „LR” pēdiņās)?
Pārdomājot, Jums būs jāatzīst, ka pozitīva atbilde uz abiem jautājumiem vienlaikus nav iespējama, jo tā ir atbilde arī uz jautājumu par mūsu valsts tipu: vai tai ir jābūt nacionāla vai teritoriāla tipa valstij (par valstu tipiem skat. A. Ābeles grāmatu „Kas pilsonim jāzina par valsti”)?
Neprasot tautas piekrišanu, valsts valdošā kārta, kas daudz neatšķiras no LPSR valdošās kārtas, ir neuzkrītoši veidojusi teritoriālas valsts tipu, kas vairāk atbilst LPSR pēctecībai, izņemot pāris momentus:
a) tika īstenota ļoti formāla, nepilnīga un netaisna īpašumu, kuri īpašniekiem bija atņemti padomju laikā, padarot tos par valsts īpašumu, atdošana bijušajiem īpašniekiem vai kompensēšana;
b) latviešu valoda formāli tika atzīta par valsts valodu, kas tomēr sevišķi netraucē krievvalodīgajiem pastāvīgi ignorēt valsts valodas likumu, lietojot krievu valodu arī sabiedriskajā telpā;
c) padomju laika kolonistiem un viņu pēctečiem ir noteikts integrācijas process (pamatā – latviešu valodas pavirša apgūšana), lai viņiem piešķirtu „LR” pilsonību.
Taču pašas galvenās tiesības – piedalīties privatizācijas procesā – padomju kolonistiem netika liegtas. Un tās ir tiesības uz kapitālu, un līdz ar to – uz varu! Ņemot vērā to, ka padomju laikā viņiem jau bija vara pār kapitālu, viņu politiskās dominēšanas dēļ, varam teikt, ka LPSR, tai izstājoties no PSRS, šajā varas sadalījumā nekas būtiski nav mainījies – valdošajā kārtā dominē bijušie padomju kolonisti un viņu līdzskrējēji – latviskas izcelsmes kolaboracionisti, bijušie kompartijas biedri, čekas aģenti, u. tmldz. personas. Visas skaļās runas un deklarācijas par LR de facto atjaunošanu ir izrādījušās tukšas un melīgas, līdzīgas vīģes lapai, lai aizsegtu latviešiem nepatīkamo īstenību – šī valsts nav atjaunota LR, bet gan neatkarīga kļuvusi LPSR, kas gan ir mainījusi sabiedrisko iekārtu uz kapitālistisku, bet nav mainījusi valdošās kārtas sastāvu un padomiski noziedzīgo mentalitāti. Šī valsts – „LR” – nevar un arī negrib aizstāvēt latviešu tautu, tieši otrādi, – tajā turpinās padomju laikā aizsāktais latviešu tautas pazemošanas un iznīcināšanas process.
Konsekventi šīs valsts kā bijušās LPSR turpinājumu aizstāv politiskās partijas PCTVL un SC, bet atmodas laikā – tādas personas, kā viens no Tautas frontes līderiem, bijušās LPSR CK ideoloģiskais šefs Anatolijs Gorbunovs, kas aktīvi atbalstīja nulles variantu pilsonības piešķiršanā, resp., ideju par Latvijas pilsonības piešķiršanu visiem valsts neatkarības iegūšanas brīdī dzīvojošajiem iedzīvotājiem. Tas bija viennozīmīgi ar nemaskētu jaunas valsts radīšanas nodomu gan de juris pastāvošās LR, gan de facto pastāvošās LPSR vietā, bet kā pēdējās turpinājumu un pēcteci.
Leģitīmu LR atjaunošanu būtu varējis īstenot tikai Pilsoņu Kongress, kas centās pārstāvēt visus LR pilsoņus, kā arī viņu pēctečus, kuriem LR pilsonība pienākas mantošanas ceļā. Pilsoņu Kongresu sagrāva vēl padomju varas iestādes, kas LPSR neatkarības iegūšanas laikā vēl nebija likvidētas. Uz šo pašu ideju – LR atjaunošanu – it kā orientētās partijas LNNK un TB, kā arī to pēctece, partija LNNK/TB, patiesībā ir kolaboracionistiskas, jo cieši sadarbojas ar partijām, kas īsteno LPSR pēctecību.
Konstatējuma rezumējums: LR vietā latviešu tautai ir iešmugulēta bijusī LPSR (tagadējā „LR”); valsts ir latviešu tautai nolaupīta un valdošā kārta, kas veido valsti, ir padarījusi tautu par savas bagātināšanās un varas vairošanas instrumentu, nevis kalpo tai.
Problēmas risinājuma veidi:
1. Ja tautas vairākums iestājas par šo valsti kā LPSR pēcteci, tad šī valsts kļūst leģitīma. Tas ir loģiski, ka tad par galvenajiem politiskajiem spēkiem valstī kļūst tādi spēki, kā PCTVL un SC.
Paredzamās sekas: Latvija vispirms kļūst par divkopienu teritoriāla tipa valsti ar divām valsts valodām: latviešu un krievu, bet pēc tam, ļoti iespējams, tā orientēsies uz tuvināšanos Krievijai. Dabiski, ka šīs valsts pilsoņu tiesības nekavējoties iegūs visi Latvijas iedzīvotāji, kas prot latviešu vai krievu valodu, vienu no tām vai abas. Gala iznākumā latviešu tauta netiek aizsargāta un palēnām, kā cilvēces savdabīga etniska vienība, iet bojāejas virzienā. Ar vienu vārdu sakot, šis latviešu tautas lēmums būtu līdzvērtīgs nacionālas pašnāvības domai, kas atsevišķiem latviešu indivīdiem varbūt arī obligāti nepazeminātu viņu dzīves līmeni, it īpaši, ja viņi izrādītu īpašu centību integrēties krievu etnosā, kā tas jau bija padomju laikā.
2. Latviešu tautas vairākums ir par stingru un konsekventu LR atjaunošanas līniju, par stingru un konsekventu starptautisko likumu un vienošanos ievērošanu. Par šādu līniju iestājas partija „Latvijas Nacionālā fronte” A. Gardas vadībā. Ja šo līniju īstenotu, tad Latviju būtu jāatstāj visiem padomju laika kolonistiem, kas šeit ir apmetušies uz dzīvi, tai skaitā arī latviešu izcelsmes padomju pilsoņiem; tai skaitā arī tiem, kas ir apprecējušies ar LR pilsoņiem vai to pēcnācējiem; tai skaitā arī visiem tiem, kas ir sekmīgi integrējušies vai pat asimilējušies latviešu tautā. To ir grūti iedomāties, tomēr šīs līnijas aizstāvjiem ir viens būtisks pluss – viņu rokās ir juridiski ieroči latviešu tautas aizsardzībai, jo minētie starptautiskie likumi nav zaudējuši spēku. Ja šo līniju īstenotu, tad latviešu tautai ir jābūt gatavai aizstāvēt sevi ar ieročiem rokās pret iekšēju ienaidnieku, par kuru šai gadījumā noteikti kļūs visa padomju kolonistu un viņu pēcteču grupa. Tomēr tad, ja rietumu sabiedrotie atzītu šos latviešu tautas iespējamos centienus, šī līnija varētu arī īstenoties – t. i., tai gadījumā, ja latviešu tautas vairākums izšķirtos par šo ceļu. Tādā gadījumā LR tiktu atjaunota pilnībā un konsekventi, bet, iespējams, ar lieliem asins upuriem.
3. Trešajā problēmas risinājuma veidā tāpat tiek atjaunota LR; tauta tāpat balstās uz starptautisko likumu ievērošanu, resp., uz to, ka padomju kolonistu apmešanās uz dzīvi Latvijā nav likumīga un ir bijusi vērsta uz latviešu tautas iznīcināšanu, tomēr sodu par šo likumu pārkāpšanu atsevišķām kolonistu un viņu pēcteču kategorijām var noteikt nosacīti vai pat vispār piedot. Nosacīts sods varētu būt viņu uzturēšanās tiesību Latvijā leģitimizēšana, bet soda atcelšana nozīmētu LR pilsoņa tiesību piešķiršanu.
Ar ko šis trešais risinājuma tips atšķiras no pašreizējās Latvijas valsts īstenotās politikas? Ar to, ka pašreizējā „LR” būtībā atzīst padomju kolonistu un viņu pēcteču dzīvošanu Latvijā par pašsaprotami leģitīmu, kas, dabiski, izriet no LPSR pēctecības principa. Par vienīgo šķērsli, lai viņiem piešķirtu pilsonību, tiek uzskatīta valsts valodas nezināšana, visu pārējo – nelikumīgo pārcelšanos uz dzīvi Latvijā, piedalīšanos genocīdā pret latviešu tautu, nelojalitāti pat pret šo pašlaik pastāvošo „LR” un aktīvu iestāšanos par šīs valsts neatkarības iznīcināšanu, atkal pievienojot to Krievijai – pat neņemot vērā.
Tātad otrais jautājums latviešu tautai pēc atbildēšanas uz pirmo jautājumu – vai mēs izvēlamies LR vai LPSR pēctecību –, būtu: vai Jūs izvēlaties:
a) pirmo LR atjaunošanas tipu, ko, kā liekas, aizstāv Latvijas Nacionālā fronte;
b) vai otro, ievērojami mīkstāko, LR atjaunošanas tipu?
No godīgām atbildēm uz šiem jautājumiem (resp., ja cilvēki būs gatavi arī atbildēt par savu izvēli, balstot uz to arī savu rīcību) ir atkarīga latviešu tautas – kā savdabīga etnosa – nākotne. Izvairīšanās no atbildes uz uzstādītajiem jautājumiem vai pirmā risinājuma veida izvēle (atbildot uz pirmo jautājumu) nozīmē atbalstīt LPSR pēctecību, ar visām no tās izrietošajām sekām.