Ko mēs slēpjam aiz vārdiem “man nav laika”?
“Man nav laika.” — viena no visbiežāk lietotajām frāzēm; daži to lieto pat biežāk nekā “labdien”.Tā skan nevainīgi, gandrīz objektīvi — it kā laiks būtu kaut kas ierobežots, kura trūkums attaisno visu.
Taču visbiežāk šī frāze ir aizsegs — ērts alibi, sociāli pieņemama puspatiesība.
Aiz “man nav laika” reti slēpjas stundu trūkums. Biežāk tas ir gribas, skaidrības vai izlēmības trūkums.
Sakot “man nav laika”, mēs bieži izvairāmies no tiešāka formulējuma: “es negribu”, “tas man nav tik svarīgi”, “es neesmu gatavs ieguldīt pūles”. Tā ir pašapmāna forma, kas maskēta kā objektīvs apstāklis. Tā ir atteikšanās atzīt, ka mums ir izvēles brīvība.
Laiks pats par sevi visiem ir vienāds. Atšķirība nav tā daudzumā, bet gan vērtību hierarhijā, ko katrs piešķir savām darbībām. Mēs vienmēr atrodam laiku tam, ko uzskatām par svarīgu, patīkamu vai noderīgu savam pašattēlam. Tāpēc atruna par laika trūkumu bieži slēpj klusējošu vērtējumu: “tas man nav tā vērts” vai “tas no manis prasa pārāk daudz”.
Vēl vairāk — “nav laika” ir kļuvusi par sociālu vienošanos, pat par morālu attaisnojumu.
Tā palīdz izvairīties no vainas sajūtas, ļaujot saglabāt ilūziju par labiem nodomiem: “es gribētu, bet apstākļi neļauj”. Šī frāze uztur gan runātāju, gan sarunas biedru nenoteiktā stāvoklī — tā ļauj izvairīties no atklāta konflikta.
Protams, reizēm, aizraujoties ar vienu, nepaspējam izdarīt ko citu.
Taču, ja šo atrunu lieto automātiski vai sistemātiski, tā atklāj ko citu — apslēptu distancēšanos, reizēm pat pasīvu augstprātību, sava nozīmīguma demonstrēšanu. Tā ir izvairīšanās no skaidra “nē”, no atbildības pret citu gaidām vai no sastapšanās ar savām pretrunām.
Cilvēks, kuram “nav laika”, vienmēr ir aizņemts ar kaut ko citu — nereti pat īsti neapzinoties, ar ko tieši.
Tā nav tik daudz stundu nepietiekamība, cik skaidrības un izlēmības trūkums.
Problēma nav laikā. Problēma ir drosmē: vispirms būt patiesam pret sevi un vēl lielākā drosmē — neslēpt to no citiem.