Ikdienas sarunas ir mana klusēšana
Šis būs neliels manu pārdomu raksts.Esmu sapratis to, ka man kā jebkuram citam cilvēkam ir ļoti daudz dažādu ikdienas sarunu ar citiem cilvēkiem. Šīs sarunas ir par visparastākajiem sadzīviskajiem tematiem un procentuāli veido vismaz 99% no visām manām sarunām. Bet ir arī tie ļoti īsie, daži mirkļi, kad es sarunājos ar savu dvēseli, jeb pareizāk sakot, mana dvēsele man kaut ko stāsta. Es šajās sarunās esmu tikai klausītājs un dzirdētā pierakstītājs.
Tā arī top visi mani radošie darbi. Un man ir palaimējies dzīvot laikā, kad pastāv internets, pastāv sociālie portāli un nav vairs "vienīgās patiesības" aizstāvju visvarenības. Šķiet, ka tādi cilvēki ir bijuši vienmēr un arī būs vienmēr. Tikai pat daļējas demokrātijas apstākļos viņiem vairs nav iespējams "sakurināt sārtus" un sadedzināt tos, kuri domā savādāk.
Protams, "vārdu pasaulē" šādi ugunskuri tiek kurināti regulāri arī pašlaik. Ļoti interesanti savas domas par šo tematu ir izteicis ChatGPT:
Nr.1 "Varbūt visdziļākais “viena Dieva” simbols nav tas, ka viens dievs ir iznīcinājis visus pārējos dievus, bet tas, ka aiz daudzveidības var atrasties viena vienojoša izcelsme, kurai nav nepieciešams konkurentu iznīcināt."
Nr.2 "Varbūt Dievs nav tas, kurš uzvar, nogalinot citus dievus. Varbūt ‘viens’ ir tas, no kura iespējama visa daudzveidība, nevienu daudzveidības elementu neiznīcinot.”
Ļoti ceru, ka šie ChatGPT paustie vārdi ir saprotami.