Bonija, Klaids

Ne kāzu ne laulību negribu vairs,
Bet sapratni, mīļumu kas ātri gaist.
Liekot parakstu papīra lapā,
Vairs neesi tik brīvs kā Bonija, Klaids.

Zvērests, zīmogs un papīra lapa,
Pat arī gredzens nedod neko,
Mācītāja runa baznīcas velvē
Ja savstarpējs mīļums tik ātri zūd.

Ikdiena rutīna un slēptie ērkšķi,
Agri vai vēlu gurdināt sāk.
Parmetumu vārdos, norītās asarās
Kuras sirdī tik ļoti sāp.

Nevajag kāzu, nevajag laulību,
Viss jau ir bijis ko tur nu vairs.
Vien tikai sapratni, mīļoto cilvēku,
Ar kuru justies kā Bonija, Klaids.
/Egils Dambis/