"Tālavas taurētājs skanēs ne tikai manam priekam"
Ja vien it tāda iespēja, tad mans ziedojums būs anonīms. Vai arī — par to zinās "tie divi" (banka un ziedojuma saņēmējs). Visās jomās un lietās. Tāda ir mana pieeja. Šis nav komentārs par tiem, kas ziedo publiski. Vienkārši mums ir dažādas pieejas. Taču ne šoreiz. Šoreiz esmu par to, lai viens mans neliels labais darbs ir publisks. Ļoti ceru (un tāds ir mans nolūks), ka tas varbūt kādu iedvesmos rīkoties, jo mums visiem ir pazīstams "neredzamais padomdevējs", kurš vienmēr saka: "Kur tu steidzies? Pagaidi! Citi ziedos un tad tu, ja nu patiešām vajadzēs." Un pēc pagaidīšanas skan: "Redzi, iztika taču bez tevis!" Šoreiz tā neder.Šoreiz neder arī to mūsu līdzcilvēku rīcība, kuri bez apdomas dalās ar tekstiem/ilustrācijām, kas pārmet un moralizē: "Lūk, tagad visi metušies atbalstīt Ukrainu, bet kur visi bija Sīrijas, Irākas u.c. konfliktos? Kur visi bija tad, tad un tad?" Ziniet, sliktai izglītībai parasti ir tikai viens informācijas avots un viens pareizais viedoklis. Slikta izglītība parasti nezina, ka Latvija kā valsts (mūsu nodokļu nauda), ka Latvija kā sabiedriskās organizācijas (mūsu kopīgie ziedojumi kaut vai pa telefonu), ka Latvija kā indivīdi dažādos veidos jau gadiem atbalsta no kara un dažādiem konfliktiem cietušos. Sliktai izglītībai svarīgas ir tikai pašas domas, neiedziļinoties tajā, ko citi saka vai dara. Slikta izglītība reti (vai nekad) iedziļinās citu tiesībās ziedot no brīva prāta un gribas tad, kad ir iespēja vai "iekšējs aicinājums". Sliktai izglītībai ļoti patīk citiem pārmest, demagoģija un moralizēšana par to, ko citi nav izdarījuši (pašai, protams, neko nedarot).
Tāpēc šoreiz (un arī citās reizēs), lai sliktā izglītība iet tur, kur kāds slavens krievu kuģis. Laiks gudrām un labām idejām/iniciatīvām. Viena no tādām ir mākslas un kultūras portāla "Arterritory.Com" https://arterritory.com projekts "Atbalstissimo" https://arterritory.com/lv/galerija_atbalstissimo/galerija_atbalstissimo/26011-arterritory_galerija_ukrainas_atbalstam . Tā ideja ir pavisam vienkārša — atbalstot/ziedojot labdarības organizācijas "Ziedot.Lv" https://www.ziedot.lv akcijai "Ukrainas cilvēkiem!" https://www.ziedot.lv/ukrainas-cilvekiem-4203 , īpašumā saņem kāda mākslinieka ziedoto darbu (par atbilstošu summu). Brīnišķīga iniciatīva! Tiktāl visu izdarīju "pēc instrukcijas". Tomēr ir tāds "orgāns" sirdsapziņa, un tā man sacīja: "Skaties plašāk!" Paskatījos, uzrakstīju vienu e—pastu un man ir tas gods ziņot, ka modes apvienības "Mare un Rol's" http://www.mareunrols.com (Mārīte Mastiņa—Pēterkopa un Rolands Pēterkops) darbs "Tālavas taurētājs" (skice, papīrs, tuša, 21X29 cm, 2017.)
nonāks Rīgas Stradiņa universitātes https://www.rsu.lv bibliotēkas https://www.rsu.lv/biblioteka īpašumā (paldies par sadarbību Rīgas Stradiņa universitātes bibliotēkas Krājuma attīstības un resursu veidošanas nodaļas vadītājai Ilzei Vītolai). Tā teikt, lai arī plašākai publikai prieks.
Visbeidzot. Ir izskanējuši un gan jau vēl skanēs dažādu "neitralitātes apustuļu" vēstījumi par "neesmu nevienā pusē". Murgi. Nekur virs vai zem planētas Zeme nav tāda neitralitātes stāvokļa. Nav bijis, nav un nebūs. Latvijā nav iespējams būt neitrālam. Latvijā ir tikai viena loģiska rīcība — atbalsts Ukrainai. Nenopērciet kādu ārvalstu produktu (gan viņi tiks galā), bet tā vietā ziedojiet kaut 1,42 eiro, zvanot pa telefonu 90006086. Citiem vārdiem un īsāk sakot, ziedojiet skaistajam mērķim, jo nav nekā skaistāka par brīvību.
Par darbu "Tālavas taurētājs" mākslas un kultūras portālā "Arterritory.Com"
"Tālavas taurētājam nepiestāv vārds "kolekcija". Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka konkrētajā gadījumā tas būtu pārāk ierobežots. Tālavas taurētājs ir vēstījums, kas krietni vien pārsniedz apģērba robežas. Tapis kā daļa no kopā ar mūziķi Shipsea un režisoru Elmāru Seņkovu veidota multimediāla projekta — vizuāla kostīmu un skaņas uzveduma, kas pirmizrādi piedzīvoja 2017.gada vasarā Valmieras Teātra festivālā. Tā fundaments un iedvesmas avots ir viens no patriotiskākajiem darbiem latviešu literatūrā — prozaiķa un dramaturga Rūdolfa Blaumaņa (1863.—1908.) balāde "Tālavas taurētājs" (1902.). Stāsts par taurētāju, kurš, nebaidīdamies nāves, brīdina savu tautu un tās vadoņus par briesmām — ienaidnieka karapūļiem, kas tuvojas. Viņa drosme, tumšā nakts stundā nezaudējot modrību sargtornī — egles galā, neļaujoties viltus kārdinājumiem un līdz pēdējam elpas vilcienam ignorējot visapkārt spindzošās bultas, izšķir tautas likteni vēstures dzirnās un viņu pašu uz mūžu piepulcē tās varoņiem.
"Mare un Rol's" balādē iekodēto vērtību kodolu pārcēluši mūsdienās — laikā, kad pasaule atkal ir krasu pārmaiņu priekšā un aizvien vairāk aktualizējas jautājums par jaunu līderu trūkumu. Tālavas taurētājs ir himna drosmīgiem cilvēkiem. Vizuāla balāde par drosmi kā izšķirīgi būtisku pamatvērtību, iniciējot un īstenojot pārmaiņas. Par drosmi, kas ir pārdomāta un pamatota un kam nav nekāda sakara ar pārgalvību vai klaigājušu patriotismu. Par drosmi kā nācijas/valstu/pasaules nākotnē vērstu atbildību, kas veido kolektīvo zemapziņu un ir attīstības lokomotīve.
Kaut arī Tālavas taurētājā pārstāvēto tērpu vizualitātei piemīt šķietams vieglums, to materialitāte ir ārkārtīgi blīva, tādējādi akcentējot sajūtu, ka visam ir pēctecība. Kā uzskata "Mare un Rol’s", "mode ir kā kodos ietverta informācija. Tie jāprot nolasīt, no esošajiem kodiem būvējot jaunus, lai nokļūtu tālāk, jo tikai tā ir iespējama attīstība". Tālavas taurētāja tērpos viltīgie ienaidnieka sūtņi, kas piedāvāja zeltu apmaiņā pret klusēšanu, pārtapuši meistarīgā un teju sirreāli taustāmā ar uzdruku iegūtā ēnojumā. Uzdruku veidolā, latviešu grafiķa Daiņa Rožkalna darbu iedvesmotas, tērpos ienākušas arī Latvijas ainavas. Savukārt dažādi variējama žakete — apmetnis — šķiet kā mūsdienu modes veidolā reinkarnējusies senā taurētāja stepētā seģene.
Tālavas taurētāja pirmizrāde notika Valmieras vēsturiskajā dzelzceļa depo. Skatītāji pirms izrādes tika sirreāli konfrontēti ar pagātni — padomju laika drazām, sadzīves un laika zīmju "atkritumiem", kuri joprojām dzīvo daudzu zemapziņā un kurus nepieciešams izlobīt kā sīpola kārtas, lai ieraudzītu un apzinātos, jo tikai tā iespējams no tiem atbrīvoties un doties tālāk. Jaunā pasaulē, ar jaunu — savas pieredzes rūdītu "es". Noslēgumā to simboliski iezīmēja gaismas ceļš, pa kuru līdz ar izrādes dalībniekiem tās norises telpu atstāja arī skatītāji. Neatgriežoties pagātnē."