"Ja slikti uzvedīsies (glabāsi), putekļos pārvērtīsies"
Izstāde "Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā" https://www.rigamuz.lv/rvkm/izstades_/izstades_muzeja/trauslas-atminas-dagerotipi-ambrotipi-un-ferotipi-latvija Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā https://www.rigamuz.lv/rvkm ir ne vien jauka iespēja doties nelielā ceļojumā laikā, bet arī visai skaudrs atgādinājums, ka beigu beigās viss pārvērtīsies putekļos (to demonstrē arī viens no "eksponātiem" ievadā).Protams, jāsaglabā "veselīga optimisma", "cerīga skatiena" un/vai "nekrišanas panikā" pareizā deva/līmenis, tomēr, pat "neatvēzējoties" un "nemētājoties" ar reliģiska piesitiena frāzēm, fakti (tas, ko varam sataustīt) uzrāda cilvēka vēlmi sevi iemūžināt un cenšanos iemūžināto saglabāt. Jā, nenoliedzami, dažādas saglabātās mīļlietiņas padara dzīvi skaistāku. Pat tad, ja mīļlietiņas neglabājas mājās, bet muzejos un citās krātuvēs. Tāds kā mierinājums (vai varbūt tomēr viltus mierinājums?), ka arī citos laikos cilvēki ir dzīvojuši (ģērbušies, strādājuši, arī mīlējuši utt.).
Lai arī izstādes "Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā" eksponātu nav daudz, tomēr ir labi uzzināt, ka tādi vispār ir. Kaut vai kontekstā ar to, ka arī Latvijā saglabātas liecības par "fotogrāfijas aizsākumiem". Saprotu, ka ne vienam vien 2021.gada jaunietim fotogrāfija asociējas ar viņa mobilā telefona spējām (un nepiepūli iemūžināt). Tieši tāpēc ir vērts "iespringt" un redzēt, kā "tas viss aizsācies". Jau pieminētā pārvēršanās putekļos nav tikai stilistiska figūra, bet "krāšanas entuziastiem" sāpīga realitāte — viens no eksponātiem (izmantots šo vārdu ilustrēšanai) reiz iemūžināja Rīgu ap 1840.—1845.gadu. Citiem vārdiem, tukšumu, ko redzat, varētu saukt par "Rīgas panorāmas pirmo fotogrāfiju". "Ne tā" glabājot, "ne tas" saglabājās. To sauc par "krājuma saglabāšanas izaicinājumiem". Katram amatam sava "šaha partija".
Visbeidzot. Man šķiet, ka neesmu tas, kurš būtu īpaši jāpārliecina par eksponātu glabāšanas daudziem un bieži sarežģītajiem nosacījumiem (sausums/mitrums, siltums/aukstums, gaisma/tumsa utt.). Ir pilnīgi pašsaprotami, ka eksponāts, kura vecums ir "apmēram" 180 gadi, ir jāglabā īpaši rūpīgi. Šaubu nav. Tomēr šaubas ir par to, kā par šo eksponātu stāstīt publikai (masai, ja vēlaties), kā parādīt tā vienreizīgumu/neaizstājamību, kā "mest laiku lokus", lai apmeklētāju ne vien izglītotu (viens no muzeju darba virzieniem), bet arī apburtu (vārda tiešā nozīmē) ar "aizvēstures" brīnumu, ar "sastingušo laiku" izstādītajos eksponātos. Šādā kontekstā, diemžēl, izstāde "Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā" nav uzdevumu augstumos.
Neticu, ka pētnieki eksponātus skatījās tikai to dabīgajā lielumā, bez palielināmajiem stikliem. Man tas bija jādara un, lai arī par redzi nesūdzos, ne visu no tā, ko varētu/vajadzētu, pustumsā saskatīju (dažreiz gandrīz neko). Vai būtu bijis ļoti sarežģīti piemeklēt kādus piecus—desmit palielināmos stiklus? Telpā tāpat nav vietas lielākam skaitam apmeklētāju. Labi, lai biļete tad ir nevis 1,50 eiro, bet 2,50 eiro. Toties varētu redzēt. Ne mazāk būtisks par redzēšanu man ir konteksts. Ar to šajā gadījumā es saprotu stāstu par to, kas tieši Latvijā ir noticis 19.gadsimtā, kāds bija fons vēlmei tērēt naudu, lai sevi iemūžinātu nevis ar gleznu (jau pārbaudīta "zīmēšanās"), bet fotogrāfijas (tās pirmo izpausmju) palīdzību. Arī šis aspekts, vismaz šobrīd, nav izmantots, taču jācer, ka agri vai vēlu Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs restartēsies no "domāts speciālistiem" uz "domāts cilvēkiem".
Brīvā enciklopēdija "Vikipēdija" par dagerotipiju: https://lv.wikipedia.org/wiki/dagerotipija
Stellas Pelšes raksts "Fotogrāfija Latvijā" "Nacionālajā enciklopēdijā": https://enciklopedija.lv/skirklis/21493
Latvijas Fotogrāfijas muzejs: https://www.rigamuz.lv/lfm
Žurnāls par fotogrāfiju Latvijā un pasaulē "FK": https://fotokvartals.lv