"Nopirkt grāmatas, apskatīt fotogrāfijas, tikt direktores atpazītam"
Pavisam nejauši atklāju, ka ar Latvijas Fotogrāfijas muzeja https://www.rigamuz.lv/lfm veikala piedāvājumu var iepazīties arī virtuāli https://www.rigamuz.lv/lfm/muzeja-veikals . Protams, jau labu laiku tas nav nekas īpašs, tomēr pieminēšanās vērts (jo ērti un patīkami). Izvēlējos kāroto, pieteicos pirkumam klātienē, ieplānojos vizītei. Jā, bija man aizdomas, ka pie viena aplūkošu arī "aktuālo" Johannesa Romppanena, Aki Sinikoski un Jūso Vesterlunda fotoizstādi "Starp varavīksnes galiem" https://www.rigamuz.lv/lfm/izstades/sobridmuzeja/starp-varaviksnes-galiem . Tiesa, pārliecināts par to nebiju ("ja nu dabas stihija, piemēram, sniegs").Skaidrs kā pilnmēness naktī, ka anotāciju jau biju lasījis un arī "publicitātes" fotogrāfijas jau bija redzētas. Dažreiz tam ir nozīme, bet dažreiz — nekādas. Dažreiz ir tā, ka "labāk nebūtu" redzējis klātienē, jo neklātienes publicitāte ir iespaidīgāka un ideju izstāsta daudz trāpīgāk(?)/patiesāk(?)/ticamāk(?). Bet tas jau ir no "klasikas" plaukta "par ko tur (gaumi?) strīdas/nestrīdas". Šoreiz, esot klātienē, pie fotogrāfijām, man šķita, ka viens no trim autoriem ar savu veikumu mani uzrunā vairāk/īpašāk, taču jau pēc dažām stundām (rakstot šīs rindas) sāka mākt šaubas, vai tiešām tā ir. Tam pievienojās aizdomas, ka sajaukšu vārdus un pieminēšu (izcelšu) "ne to, nepareizo". Bet īstenībā viņi visi taču ir "pareizie" — jo eksponējas (1) vienā ēkā/telpās, (2) vienā tematiskā līnijā, (3) kā vienas valsts pārstāvji. Citiem vārdiem, mana patika ir tik subjektīva, ka nav ne jausmas, vai (iespējami) izceltā autora fotogrāfijas man patiktu, ja "līdzās" nebūtu arī "tie divi". Tāpēc šoreiz padodos, vien kautri norādot, ka visi trīs stāsta par savām (kā tēvu) attiecībām ar (saviem) bērniem. Intīmi, bez īpašas/teju nekādas uzspēles, arī pamācoši.
Iespējams, varēja rasties priekšstats, ka uz Latvijas Fotogrāfijas muzeju devos tādā kā "oficiālā vizītē". Pieņēmums kļūdains. Man vispār gribējās "ieiet un pa kluso nopirkt (grāmatas)". Pirmo triecienu manai "slepenībai" deva koronavīrusa "Covid—19" "papīru" pārbaude (loģiski), otro — tas, ka vārds/uzvārds un grāmatu izvēle pa e—pastu bija piefiksēta (vēl loģiskāk), bet trešo — kā var būt "pa kluso", ja ar visu sejas aizsargmasku atpazīst jaunā Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktore Baiba Tetere (lai stipri nervi jaunajā amatā!), kurai līdzās "uzrodas" arī sabiedrisko attiecību speciāliste Elīza Šternberga. Labi, padodos, trīskārša atpazīšana izieta un ar pazemību pieņemta. Galu galā — nav jau nekāda nelaime būt atpazītam, tikai šķiet, ka koronavīrusa "Covid—19" pandēmijas un ar to saistīto notikumu ietekmē radusies īpaša vēlme (kā Anšlava Eglīša lugas nosaukumā) "Pēc kaut kā cēla, nezināma", kā tāda, ko var izauklēt tikai mājsēdē — vēlmēs būt un nebūt vienlaicīgi.