"Viegls flirts ar katolisko teoloģiju. Desmit mēnešus"
Sākotnējā "pieraduma" trenēšana studēt sestdienās Rīgas Stradiņa universitātē https://www.rsu.lv Komunikācijas fakultātes https://www.rsu.lv/komunikacijas-fakultate studiju programmā "Multimediju komunikācija" https://www.rsu.lv/studiju-programma/multimediju-komunikacija četru gadu laikā (2016. — 2020.), nemanot, pārauga "atkarībā". Tā gadās. Arī tādā "nevainīgā" jomā kā zināšanu uzņemšana. Tāpēc mana "svētā apņemšanās", ka "nu patiešām būs gana", mēneša laikā pēc bakalaura diploma saņemšanas pārvētās par "varbūt kaut ko pamēģināt". Jā, kāpēc nepamēģināt kaut ko filosofiski—teoloģisku? Sen jau bija vēlme "legalizēt" dažādos laikos, vietās un ceļos iegūtās zināšanas un papildināt tās ar jaunām.Lūk, ar šādu noskaņu (nevis "glābt dvēseles") pamanītais (kā jau ierasti "nejauši") Laterāna Pontifikālās universitātes (Pontificia Università Lateranense) https://www.pul.va filiāles Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta https://www.rarzi.lv (RARZI) mūžizglītības kurss "Katoliskās teoloģijas pamatkurss" https://www.rarzi.lv/uz%C5%86em%C5%A1ana/m%C5%AB%C5%BEizgl%C4%ABt%C4%ABba kļuva par manu izvēli. Pie tam, lekcijas paredzētas ne tikai sestdienās, bet arī piektdienās. Un jā — arī kredītpunkti varētu "kaut kad" noderēt. Kas gan varētu būt labāks, pārlaižot 2020./2021.gada koronavīrusa "Covid—19" pandēmijas "pagarināto" ziemu (no 2020.gada 4.septembra līdz 2021.gada 18.jūnijam, apliecību man saņemot 7.jūlijā)?
Pieļauju, ka daudziem nav ne jausmas, kas ir Laterāna Pontifikālā universitāte (taisnība, nav jau arī viss jāzina). Tātad. Līdz zināmai robežai tā ir "vienkārša" ārvalsts augstskola, kas atrodas Itālijā Romā. Taču "nevienkāršums" ir tajā, ka tās dibinātājs/īpašnieks/kūrētājs ir Vatikāns https://www.vatican.va jeb Romas katoļu Baznīca https://lv.wikipedia.org/wiki/romas_kato%C4%BCu_bazn%C4%ABca Izglītības kongregācijas https://www.vatican.va/content/romancuria/en/congregazioni/congregazione-per-leducazione-cattolica--degli-istituti-di-studi.index.html & http://www.educatio.va personā. Citiem vārdiem, varētu arī teikt, ka tā ir "pati, pati, pati" katoliskākā augstskola. Vai vismaz viena no tādām. Tomēr nebūtu prāta darbs pārspīlēt. Galu galā — katoliskā teoloģija (līdzīgi kā citas disciplīnas) vai nu ir, vai nu tās nav. Viss pārējais — tas, kas ir ārpus satura — ir rāmis, kuru veido dažādi cilvēki, dažādās valstīs un dažādos apstākļos. Bieži ar "gaisīgu lietu" entuziasmu, bet bez "zemes lietu" saprašanas. Teiksim tā, ir taisnība, ka rāmim ir ietekme, līdzīgi kā grāmatas vāks (izskats) ietekmē tās izredzes kļūt par dižpārdokli. Taču "reitingiem un slavai" bieži ir nozīme tikai mārketinga aktivitātēs, proti, cik augstu var noteikt studiju maksu. Vēl savādāk sakot, saturs un forma, protams, ir saistīti, taču saturu visai bieži esam gatavi pieņemt arī bez kritiskām prasībām pret formu. Pašsaprotamas un daudziem zināmas lietas — neko jaunu neuzrakstīju.
Lai arī mans priekšstats par Romas katoļu Baznīcu un visu, kas saistīts ar tās darbību (konkrētajā kontekstā, katoļu, "kuriem ir teikšana", darbošanos), ir balstīts paša pieredzē, tomēr man bija arī zināmas (pavisam nelielas) "rozā briļļu" cerības. Manas "rozā brilles" balstījās pieņēmumā, ka ir taču 21.gadsimts un ka tas, kā notiek dalīšanās ar zināšanām balstās ne vien laikmetīgo (moderno) tehnisko iespēju izmantošanā, bet arī pedagoģiskās iemaņās, citiem vārdiem, svarīgas ir ne vien pašas zināšanas, bet arī tas, kā tās tiek sniegtas (tātad jau minētā satura un formas saspēle). Jā, neviens taču neteica, ka būs viegli.
Domāju, ka nav jāpierāda, ka katram ir aicinājums uz kādu konkrētu darbības jomu. Daži to atrod ātrāk un vieglāk, citiem — ceļš garāks un grūtāks. Katrs jūt, kur ir viņa īstā vieta. Un visi jūt, ja kāds nav savā vietā. Mēs taču cienām un izsakām atzinību augstas klases rotkaļiem, novērtējam vārda meistarus (lirikā vai prozā, vai publicistikā) un paužam atzinību cilvēkiem, kas ar atdevi (entuziasmu, "investējot" sirdi) veic visai sabiedrībai svarīgus darbus (piemēram, smilšainu tramvaja sliežu laistīšanu karstā dienā). Tātad — šī būtu pašsaprotama pieeja arī tad, ja tiek sniegtas zināšanas tik "smalkā matērijā" kā katoliskā teoloģija. Loģiski, visi tikai "par". Bet kāpēc tā nenotiek? Labi, ir skaidrs, ka cilvēku Latvijā ir tik, cik ir. Katoļu nav un nevar būt vairāk par statistikas atskaitēs https://enciklopedija.lv/skirklis/22182-Romas-kato%C4%BCu-bazn%C4%ABca-Latvij%C4%81 minēto. Un tas bieži izskaidro, kāpēc cilvēki ar vājām (pedagoģiskajām) komunikācijas spējām kļūst (vai viņus pierunā kļūt) par docētājiem. Ja nav konkurences, tad var "atslābt" un gadiem ilgi būt "statusā". Protams, minētais nekādā gadījumā nav un nevar būt attiecināms uz visiem RARZI docētājiem. Bet uz kuriem? Piedodiet, lai arī cik tas nebūtu komiski, bet tas paliks noslēpums. Kāpēc? Tāpēc, ka RARZI diemžēl nav iedibinājusi (kā citās Latvijas augstskolās) studentu domu (pie tam anonīmu) uzklausīšanu pēc studiju kursu noklausīšanās. Tas, kas daudzās Latvijas augstskolās ir norma, RARZI ir "mēs taču visu jau paši zinām". Ko konkrēti zināt? Kā konkrēti tas ietekmē lēmumus? Uz kādiem atgriezeniskās saites datiem balstās lēmumi? Galu galā anonīms vērtējums nenozīmē "raganu medības", bet var būt arī pozitīvs un/vai cildinošs.
Dzīvojam laikmetā, kurā lielu daļu informācijas var iegūt internetā. Ja mākat vismaz angļu valodu, tad gana daudz kvalitatīvas informācijas var iegūt pat Brīvajā enciklopēdijā "Vikipēdija" https://en.wikipedia.org/wiki/Portal:Catholic_Church . Ja mākat arī mūsu reģionam svarīgās vācu un krievu valodas, tad, esot vērīgi, daudzos jautājumos informācija jums ir "klikšķa attālumā". Protams, internets ir jāizmanto "ar galvu", tomēr, vismaz mana pieredze to apliecina, pirmo palīdzību tas var sniegt un aizvest līdz gan līdz publiski/maksas pieejamiem rakstiem, gan grāmatām. Šādā kontekstā lēmums, vai studēt RARZI, piemēram, bakalaura līmeņa programmā (ir arī maģistrantūra) var būt pamatīgs izaicinājums. Kāpēc? Ne vien tāpēc, ka studijas nozīmē jaunas zināšanas (taču ar docētājiem konkurē pat latviski jau iztulkotie Romas katoļu Baznīcas būtiskākie dokumenti), bet arī tāpēc, ka studijas nozīmē arī augstākās izglītības "statusu" gan paša acīs, gan sabiedrībā, gan, iespējams, darba tirgū. Un šādi raugoties, RARZI diemžēl ir "nevienam nezināma iestādīte" ar teju 40 studentiem (trīs bakalaura studiju gadi, divi maģistrantūras gadi un viens mūžizglītības studiju gads). Man nebūtu pārsteigums, ka paši katoļi (daudzi/vairākums) par RARZI neko daudz pateikt nevarētu, ja maz būtu dzirdējuši.
Protams, ir tādi "trakie" kā es pats, kuri studē studēšanas pēc un kuriem jaunas zināšanas ir labi pavadīts laiks, nevis, teiksim, jauns amats vai "algas pielikums". Tomēr, lai arī kā es sevi nemotivētu un nepārliecinātu, RARZI praktiskajā izpausmē (atgādinu, ka stāsts nav par saturu) man drīzāk atgādina kādas lielākas draudzes svētdienas skolas vai "Alfa kursa" vērienīgu, tomēr tā vai tā tikai paplašinājumu, nevis augstāko (!) reliģijas (!) zinātņu (!) studiju vietu. Domājat, ka pārspīlēju? It nemaz. No kristīgajām konfesijām tieši katolicisms izceļas (vismaz no mums uz rietumiem) ar kvalitatīvu un augsta līmeņa prāta izglītošanu, un esmu pārliecināts, ka RARZI piesaistei/dibināšanai kā filiālei Laterāna Pontifikālajai universitātei bija tieši šāds mērķis. Kāpēc tad prakse neliecina par šo afiliēšanos ar rietumu studiju izpratni? Atkal tie "ļaunie un sapuvušie" rietumi? Bet varbūt pie vainas ir Latvijas katoļiem raksturīgais "skatīšanās priesterim mutē" sindroms? Varbūt, prasti sakot, "vecais labais" klerikālisms "klejo pa Latviju"? Vai varbūt Latvijas klasiskais "ko nu es"? Vai, un tas arī ir iespējams, izpratnes trūkums, ko nozīmē studēt? Šādā ziņā daļa RARZI studentu patiešām ne ar ko daudz neatšķiras no citiem Latvijas studentiem — "studijas" ar "rūtiņu/līniju burtnīciņu", viss lekcijas laikā tiek precīzi pierakstīts, jautājumu parasti (nekad) nav, ieteiktā literatūra tiek lasīta "minimāli". Kāpēc? Tāpēc, ka nav laika, tāpēc, ka docētājam taču ir pienākums visu izstāstīt jeb "ar karotīti ieliet mutē". Citiem vārdiem, klasiska studiju "degradēšana" līdz "tamborēšanas kursiem". Nevis lasām, domājam, meklējam atbildes, diskutējam, strīdamies, izaicinām sevi un studiju biedrus, neliekam mierā docētājus, bet "iekaļam" pareizās atbildes, lai eksāmenā tās "atreferētu svētā glītumā". Šādā veidā tiek iegūta nevis izglītota, t.sk. katoliska, sabiedrība, bet "pareizo atbilžu auni un aitas".
Vēl varētu izvērsti, gari un plaši, uzrakstīt (1) par to, cik svarīga ir vienota studiju kursu aprakstu sistēma (un studentiem ir tiesības saņemt studiju kursu aprakstus), (2) par to, cik mūsdienās ir svarīgas labi sagatavotas prezentācijas (vizualizācijas nozīme satura uztverē) un nevis "skatīšanās uz docētāja svarīgo seju", (3) par to, ka arī latviski ir izdotas daudzas vērtīgas katoliskas grāmatas (bet tās netiek nepieminētas, citiem vārdiem, būtisks ir ieteicamās literatūras saraksts, jo tas tikai apliecina, ka docētājs ir "lietas kursā" par jaunumiem jomā), (4) par to, ka docētājs nedrīkstētu kavēt vai saīsināt lekcijas (galu galā par lekciju (laiku) tiek maksāta nauda), visbeidzot, (5) par to, ka ne vienam vien studentam (pat tādam, kuram jau ir augstākā izglītība) ir nepieciešama "apgaismošana", ka 1 kredītpunkts par studiju kursu nozīmē 40 akadēmisko stundu darbu (ja studiju kursam ir 2 kredītpunkti un ar lekcijām standartā var "noņemt" 16 akadēmiskās stundas — paša darbam atliek "nieka" 64 akadēmiskās stundas). Taču nu būs gana.
Neraugoties uz kritisko skatu par rāmi, "gremdēšanās" katoliskās teoloģijas saturā bija brīnišķīga un tika nopelnīti arī gana "skaisti" kredītpunkti. Tas nebūtu iespējams bez grāmatām un lasīšanas. Daudzu grāmatu lasīšanas (tik daudz katolisko tekstu bez apstājas sen nebiju lasījis). Tāpēc bezgala liels (bez pārspīlējumiem) paldies pienākas — un tas nu gan publiski — RARZI bibliotēkas https://www.rarzi.lv/bibliot%C4%93ka vadītājai Inesei Šaršunei, kas, neraugoties uz visu (piemēram, koronavīrusa "Covid—19" pandēmijas ietekmē RARZI bibliotēka apmeklējumiem ilgu laiku bija slēgta), meklēja un atrada risinājumus, nepieciešamo literatūru iemiesojot elektroniskā formātā. Kā vēsta jezuītu https://jezuiti.lv lozungs (RARZI kapelāns bija jezuīts Gintars Vitkus SJ): "Omnia ad maiorem Dei gloriam. Visu Dieva vislielākajam godam."
P.S. Fotogrāfijā redzama RARZI (Katoļu ielā 16b) 5.auditorija, un tajā klātienē notika pavisam nedaudzas lekcijas 2020.gada septembrī un oktobrī (pārējās — "pa vadiem"). Žaņa Šenberga darbs goda vietā un, pēc priestera Andra Priedes versijas, ataino kādu pirms II pasaules kara notiekošu dievkalpojumu Rīgas svētā Jēkaba katedrālē, kurā Rīgas Garīgā semināra vicerektors Aleksandrs Novickis prezentē arhibīskapam Antonijam Springovičam https://lv.wikipedia.org/wiki/Antonijs_Springovi%C4%8Ds (vai bīskapam Jāzepam Rancānam https://lv.wikipedia.org/wiki/J%C4%81zeps_Ranc%C4%81ns ) priesterības kandidātus. 5.auditorijā lekcijas notiek arī nākamajiem priesteriem.