"Tout est pardonné. Je suis Charlie"

"Tout est pardonné. Je suis Charlie"/"Viss ir piedots. Es esmu Čārlijs" — šāds uzraksts rotāja "journal irresponsable"/"bezatbildīga laikraksta" — "Charlie Hebdo" https://charliehebdo.fr vāku 2015.gada 14.janvārī, Nr.1178, tieši nedēļu pēc teroristiskā uzbrukuma redakcijai un žurnālistu slepkavības 7.janvārī. Nav šaubu, ka attēlots ir pravietis Muhameds https://lv.wikipedia.org/wiki/Muhameds . Vai arī tas kādu aizskar?

Patiešām — "viss ir piedots" arī pēc pieciem gadiem, 2020.gada rudenī, kad "modē" nākusi nevis šaušana, bet "klasiska" galvu griešana. Teju vai smalks mājiens, ja ņemam vērā, ka Francija ir ārsta Žozefa Ignasa Giljotēna — giljotīnas izgudrotāja https://lv.wikipedia.org/wiki/Giljot%C4%ABna — dzimtene. Bet visādi citādi klasika — un ne jau migrācija, segregācija vai integrācija ir pie vainas. Tiesa, ka tad ir pie vainas? Kādā rāmī ir jādomā, lai 21.gadsimta Francijā — vienā no brīvākajām un bagātākajām pasaules valstīm — slepkavotu Tā Kunga vārdā, no sirds domājot, ka aizstāvi pravieti Muhamedu? Vai patiešām pravietis Muhameds (ņemot vērā paša transcendentās viņsaules iedzīvotāja spējas) netiks galā?

Iespējams, ir taisnība tiem, kas saka, ka islāms ir savas attīstības radikālā fāzē. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu būs atslābums un mēs, eiropieši, tiksim "audzināti" ar citām metodēm. Jācer. Bet kas būtu darāms, lai pēc islāma nebūtu kādas citas reliģijas radikāla fāze? Visdrīzāk atvērtas domāšanas un tolerances pamati skolēnos būtu jāieliek jau skolas gaitās, citiem vārdiem, tas ir izglītības sistēmas darbs. Taču izglītības sistēma viena pati, bez vecāku un sabiedrības dažādo aktoru iesaistes, to paveikt nespēs. Jo, kā rāda realitāte, viens no upuriem bija skolotājs Samuels Patī, kas savu darbu veica, kamēr citi publicēja naidīgus komentārus par viņu pašu. Kā mēdz teikt, nav nekā jauna zem saules — ļaunuma triumfam pietiek ar labo cilvēku "es jau neko".