"Biju un redzēju"

Kas tik nepūlējās ielikt sprunguli manas apņēmības ratos skatīt Aļna Stakles https://alnisstakle.com personālizstādi "Ne zirgs, ne tīģeris" https://www.draugiem.lv/izglitibai/news/?p=16624400 Latvijas Fotogrāfijas muzejā http://www.fotomuzejs.lv — gan vecais un labais laika trūkums, gan aktuālais tramīgums par pandēmisko "Covid—19". Tomēr visiem parādīju "bē" un apskatījos.

Tā ļoti īsi (ko īsti nemaz nemāku). Vispirms, mani uzrunāja (lai nelietoto vārdu "patika") pieeja, kā divas nelielās telpas izmantotas. Vienā — skaties kustību (uz ekrāna), otrā — kusties pats (gar darbiem). Kā ļoti izdevies jāatzīmē arī veids, kā darbi piestiprināti (it kā sīkums, tomēr patīkami redzēt, ka sīkums celts godā). Te gan jāsaka, ka dažu darbu aplūkošana mani provocēja uz domu par vizīti pie okulista (laikam jau vajadzēs man brilles).

Visbeidzot un pāri visam, ar baudu izlasīju Aļņa Stakles tekstu/anotāciju/pārdomas par personālizstādi "Ne zirgs, ne tīģeris". Tā kā dažādu iemeslu dēļ izstāžu anotācijas lasu jau no 2003.gada, tad manī ir izveidojusies "spēja redzēt gara acīm" to, kas aprakstīts, citiem vārdiem, paredzēt formas un satura mūžīgās spēkošanās izpausmes. Un šoreiz — cepuri nost Aļņa Stakles priekšā — viņš ir ne vien "papūlējies", bet "ielicis sevi visu", lai paskaidrotu, kas ir un kas nav viņa personālizstāde "Ne zirgs, ne tīģeris". Tātad izdarījis to, ko es uzskatu par katra autora "svētu pienākumu" — komunicēt (arī skaidrot, paskaidrot un pat "maigi" mācīt) ar savu darbu skatītājiem, nevis to uzticēt tikai kuratoram vai izstādes telpu īpašniekam ar paziņojuma medijiem starpniecību (tas arī un protams ir svarīgi, bet nedrīkstētu būt dominējošais veids). Tātad šoreiz nav ignorēts, bet izdarīts svarīgs darbs.

Par darbu vietu fotopasaules visumā lai izpaužas izstāžu regulārāki apmeklētāji un "speciālisti", taču, kā raksta Alnis Stakle: "Manuprāt, patiesākais ceļš, lai atklātu vietas un laika garu, ir spēt ieraudzīt īpašo vienkāršajā un ikdienišķajā, kas arī ir šo darbu pamatā." Tā teikt, pat vismelnbaltākajā ķīnieša ikdienā iespīd kāds lielceltnes "abažūra" gaismas stara spīdums. Galu galā, vai tad mēs visi (vismaz kādu reizīti) netiecamies pretī kaut kam krāsainam. Šoreiz šo krāsainumu nesa Aļņa Stakles personālizstāde "Ne zirgs, ne tīģeris".