Melnais skaistulis Umka ticis pie saimniekiem
Dažiem suņiem tiešām paveicas. Melnais vilks Umka „Ķepās” ir kopš šī mēneša sākuma, bet jau vakar, 21. augustā, iesēdās sava jaunā saimnieka mašīnā un devās viņam līdzi uz nu jau pastāvīgu dzīvesvietu Skārduciemā Babītes pagastā. Šeit viņam būs privātmāja ar teritoriju.Šorīt sazinājāmies ar Umkas saimnieku Jāni un vaicājām, kā tad visiem klājas. Bet vispirms, protams, vēlējāmies noskaidrot, kā no visiem suņiem, kas šobrīd mitinās „Ķepās”, viņu izvēle krita tieši uz Umku.
„Jau kādu laiku meklējām sev vēl vienu suni, jo agrāk mums bija vilku sugas suns, kurš pirms pusotra gada nomira. Skatījāmies daudzus sludinājumus, vērtējām. Sieva man atsūtīja Facebook publicēto rakstiņu par Umku, izlēmām, ka šoreiz ir jāmēģina.
Pirms braucām uz patversmi, apzinājāmies, ka, ja viņu adoptēsim, mums būs nepieciešama pacietība, lai ar suni darbotos un viņu apmācītu. Bet abi ar sievu esam pārliecināti, ka mums izdosies.
Jau ieskatoties suņa acīs, biju pārliecināts, ka mēs sapratīsimies, un tā arī ir. Kad bijām „Ķepās”, es apsēdos uz zemes, sākām ar Umku runāties. Sākumā viņš bija nedaudz tā kā sabijies, bet tad pienāca klāt, ļāvās sevi pabužināt. Ir kā nebija nekādu problēmu.
Mums ir deviņgadīga kucīte Lira. Kad pirmo reizi braucām uz Rēviciem, bijām paņēmuši viņu līdzi, lai noskaidrotu, kā reaģēs. Lira uzvedās labi. Te gan jāpiebilst – todien. Jo tagad, kad Umka ir pie mums, situācija ir mainījusies.
Braucot pie mums uz mājām, mašīnā Umka uzvedās lieliski, vienīgi laikam no uztraukuma diezgan siekalojās. Ne pīkstēja, ne ko – sēdēja savā vietā, pacietīgi gaidot galapunktu.
Sākumā, kad iegāja mājās, uzlēca uz dīvāna, vēl kaut kur, mēs Umkam, protams, aizrādījām, viņš noreaģēja. Nakti nogulēja mierīgi – no viņa bija klusums. Bija atradis sev vietiņu pie durvīm uz tepiķīša (viņam gan bija sagatavota speciāli suņiem domāta gultiņa). Bļodiņā uz galda bija cepumi, tie netika aiztikti, tas nozīmē, ka šai ziņā viņš labi uzvedas.
Viena problēma gan ir – Lira nav ar mieru savā teritorijā pieņemt Umku. Šobrīd starp abiem ir cīņa katram par savu vietu, par teritoriju un par saimnieku. Lira ir ļoti greizsirdīga. Un Umka, kā izrādās, arī. Viņš ar mani ir atradis kopīgu valodu. Ja aizeju uz labierīcībām, viņš uzreiz ir neizpratnē, kur esmu pazudis.
Jā, mēs atbraucām mājās, likās, ka viss būs kārtībā, Lira nebija pavadā, bet Umka gan. Kad viņš kāpa ārā no mašīnas, Lira uzreiz metās viņam virsū – starp abiem bija pirmā saķeršanās, kautiņš. Tad mēs vis kaut ko mēģinām – šorīt abus turējām pavadā piesietus katru pie savas ābeles, lai, tā sakot, pierod viens pie otra. Jo pirmdien mums jāiet uz darbu, suņiem būs jāpaliek vieniem pašiem un savstarpēji jāsadzīvo. Bet Lira kaut kā iemanījās izmaukties, un abiem zobi pa gaisu...
Bieži ejam pastaigā. Ārpus teritorijas abi tā kā mierīgi, vismaz tas priecē. Bet, ienākot pagalmā, sākas problēmas. Savukārt, kad Umka ir viens kopā ar mani vai sievu, viņš lieliski uzvedas, visu saprot. Vakar gan vienu reizi nobijās un parādīja zobiņus, bet tā, kad ar viņu runājam, piekāpīgs. Skatās acīs, lec, bučas dod, grib iegulties klēpī, cik nu tas tik liela auguma sunim iespējams. Tā jau Umka ir ļoti mīļš, jūtu, ka visu ar viņu sarunāsim.
Gribas cerēt, ka ar laiku Lira pieņems Umku, jo viņa pirms tam jau dzīvojusi kopā ar savu sugas brāli, kurš turklāt bija liela auguma.
Bet mums ir vēl trešais – kaimiņu – suns. (takšveidīgs krancītis). Žogā esam uztaisījuši caurumu, pa kuru viņš var tikt iekšā mūsu pagalmā. Un caurums ir maziņš – Umka pa to neizsprauksies, turklāt uz nakti to taisām ciet, lai būtu drošāk, ja, teiksim, pie mums ieskrien kāda lapsa vai kas tamlīdzīgs. Kaimiņu suns spēj sadraudzēties ar visiem, ar viņu Umka pat spēlējas, piemēram, jož viens otram pakaļ apkārt mājai.”
Vairāk foto var skatīt: https://www.draugiem.lv/blogs/post/16618736?utm_source=say