Rejas meitiņa Dora, kura jau divreiz izglābusies no nāves ķetnām
Vai atceraties drūmo pagājušās ziemas nakti, kad Dzimtmisas mežā tika atrasta haskija kucīte Reja ar astoņām savām atvasītēm? Jā, daudz netrūka, ka visi būtu aizgājuši bojā, ja vien labi cilvēki nebūtu viņus atraduši un atveduši uz „Ķepām”!Mazie haskijēni jau sen pie vietas. Pagājušajā nedēļā beidzot arī Reja tika adoptēta, un, kā jau rakstījām, turpmāk viņa dzīvos Latgalē pie saimniekiem, kuriem pieder bioloģiskā saimniecība.
Kāpēc atkal to visu stāstām un atgādinām? Tāpēc, ka komentāros pie rakstiņa par Rejas adopciju savai māmiņai sveicienu nosūtīja viņas meitiņa Dora. Tad nu mēģinājām izdibināt, kā tad astoņus mēnešus vecajai haskija meitiņai klājas, un uzrunājām viņas saimnieci Līgu. Viņa pastāstīja:
„Doru no „Ķepām” paņēmām marta vidū. Esam pārsteigti par to, ka viņa ir ļoti maziņa, smalciņa, tieviņa, toties ēd gan daudz. Nepārtraukti kustas – ir hiperaktīva. Principā smalka sunīte ar lielām, skaistām ausīm un haskijiem raksturīgām iezīmētām actiņām, it kā būtu uzkrāsojusies. Tiešām ļoti glīta pēc skata.
Kā nolēmām paņemt Doru? Mums bija divi takši – desmit gadus veci. Pērn oktobrī pa varavīksnes ceļu aizgāja viens, šogad martā – otrs. Lielais suns (kucīte Šēra, kuru paņēmām pirms pieciem gadiem, savulaik arī bija atstāta mežā), no bēdām saslima un pat atteicās ēst. Dzīvojam salīdzinoši netālu no patversmes „Ķepu-ķepā”, un sazvanīju tās vadītāju Gundegu un izstāstīju savu sāpi. Gan vetārsts, gan Gundega teica, ka vienīgais risinājums ir paņemt sunīti. Bet, tā kā ņemsim savējai Šērai draugu, ir jābrauc kopā ar viņu, lai Šēra pati izvēlas. Sākumā mēs „Ķepās” it kā bijām noskatījuši citu suni, bet ar viņu Šēra pilnīgi negāja kontaktā. Gundega atveda citu, atkal mūsējai nebija gana labs. Tad izveda mazo Susuru (tā Dora bija iesaukta „Ķepās”). Protams, tāds maziņš muļķītis – rej, lēkā, kož. Šēra, kā no malas izskatījās, bija ar mieru parunāties ar to mazo sunīti, tad nu mēs izšķīrāmies par labu Dorai.
Atvedām mājās, ļoti pieskatījām, lai kas ar Doru nenotiek. Tieši sākās covids, un bija iespēja būt blakus tajā abu suņu sadraudzības periodā. Bažas tomēr pastāvēja, ka Dora varētu aizmukt. Mums gan ir iežogota teritorija, arī Gundega apgalvoja, ka Dora ne reizi patversmē nebija izrādījusi interesi rakties un tā kā mums mājās jau ir pieaudzis suns, kurš vispār neizrāda nekādu tieksmi uz mukšanu, gan jau Dora ņemšot piemēru un sapratīšot.
Viņas dauzījās un ņēmās, viss bija riktīgi forši. Līdz vienam brīdim... Kaut kā ievērojām, ka Dora paliek tāda kā dīvaina – pārlieku mierīga, bet joprojām ēd. Ja tu visu laiku redzi, ka tev viens mazs kucēns lēkā, rej, runājas (haskijiem ir tā īpatnība – viņi ļoti runā, arī Dora. Neviens suns man nav tā pratis). Nerunāja, nesveicinājās, pretī nenāca.
Vienu dienu, kad atbraucu, mana mamma uzreiz brīdināja, ka Dora vairs nelien ārā no būdas. Tas mani ļoti sanervozēja. Mērīju Dorai temperatūru, tā bija stipri paaugstināta. Zvanīju dakterei, viņa prasīja, kādas vēl pazīmes. Īsti nekādas, jo Dora joprojām neatteicās no ēdamā, kas pietiekami netipiski saslimušam sunim.
Man bija mājās palikušas suņu zāles, es viņai tās iedevu. Pēc tam jau mēs, protams, sarunājām vizīti pie vetārsta. Uztaisījām Dorai asinsanalīzes – tās bija tik šausmīgas, ka vetārsts vispār klusēja. Vienīgi noskaidrojām, ka Dorai ir ērču pārnēsāta smaga slimība – babezioze. Es piezvanīju visiem iespējamiem vetārstiem, visiem pazīstamajiem cilvēku ārstiem, sazinājos arī ar Gundegu. Visi klusēja, neviens īsti neko nebilda. Vetārsts izrakstīja antibiotikas, sāku Dorai tās dot. Trešajā dienā viņa atdzīvojās. Tikai pēc tam, kad viss ar Doru jau bija labi, Gundega man pateica godīgi, ka sunim tādas analīzes parasti esot divas dienas pirms nāves. Grūti jau pateikt, cik ilgi tā slimība bija bijusi – ērces šogad ir nemaņā.
Jā, tas, ka Dora ir dzīva, sveika un vesela, ir Dieva brīnums. Mēs te mājās visa ģimene runājām, ka laikam tātad viņa ir mūsu suns, kuru mums atsūtīja mūsu varavīksnes meitenes. Jo Dora apvieno sevī abu mūsu aizgājušo takseņu īpašības. Tas ir neticami, bet gluži vai ir. Lai kā man kādreiz paliek skumji, ka manas takšu meitenītes ir aizgājušas, tad, paskatoties uz Doru, es nomierinos ar vienu domu, ka mūsu ģimenē viņu vietā ienākusi Dora. Droši vien dzīvē viss kaut kam pakārtojas.
Bet tagad atkal par to labo. Doriņa ir ārkārtīgi dauzonīgs suns. Sagrauzusi salīdzinoši ļoti maz. Mums mājās koridorā stāv kurpes. Viņa nes no katra pāra vienu kurpi ārā (vai nu uz pagalmu, vai uz savu būdu).
Mums virtuvē ir suņu lūka. Suņi iet ārā un nāk iekšā jebkurā laikā, kad viņi to vēlas. Par cik viņai tā suņa lūka, mēs staigājam pa pagalmu un lasām kurpes. Lielais suns mēdz spilvenus iznest ārā vai maziņos tepiķīšus. Bet Dora mums nēsā apavus. Tas tiešām smieklīgi, ka viņa paņem no katra pāra pa vienam. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka nevienus praktiski nav pagrauzusi (izņemot kādu manu ādas kurpi, kurai līdz pusei apskādējusi siksniņu). Bet tā, kā mani takši grauza, nē. Dora tāda nav! Tiesa, viņa grauž plastmasas pudeles – to darīt viņai ārkārtīgi patīk.
Un vēl – Dorai patīk spēlēt paslēpes. Patīk, ka viņa nozudusi un viņu meklē. Mēdz ierausties savā būdā. Un turklāt paslēpusies ar visu pazudušo kurpi.
Sākumā Dora nerēja, bet tagad gan to dara. Ne kā parasts suns, bet ļoti smuki. Kaut kā pilnīgi savādāk. Vuf, vuf ... Mēs viņu esam iesaukuši par vufiņu. Rej ļoti skaisti, viņai izteiksmīga balss. Ar to riešanu sāka aizrauties jau pēc tam, kad izveseļojās. Kad kāds atbrauc, rej, kož ikros. Sevišķi viņai nepatīk sveši puiši. Bet mēs viņu par to nerājam – dzīvojam taču laukos, lai jūt, ka brīva!
Dorai ļoti patīk ūdens. Tagad vasarā viņa iet peldēties. Iebrien ūdenī, tad skrien ārā. Ļoti garšo niedres – viņa tās grauž.
Par Doru var stāstīt un stāstīt...”
Vairāk Doras foto var skatīt galerijā: https://www.draugiem.lv/kepa.lv/gallery/?aid=71434168