Čiepiņa/Lūsīte tādu laimi tik tiešām ir pelnījusi
Bez šaubām, prieks ir par katru ķepaini, kurš atrod mājas, bet par tādu, kuram ir diezgan nopietnas veselības problēmas, kā tas ir ar Čiepiņu jeb tagadējo Lūsīti, prieks ir dubultīgs. Viņa savai saimniecei Zanei nav vienīgā, bet mīļākā noteikti. Un kā tad tādu jaukumiņu nemīlēsi!Lūsītes saimnieces Zanes divistabu dzīvoklī Tukumā ir ne vien trīs kaķi (visi paņemti no patversmēm), bet arī ķirzaciņas, bruņurupuči, papagaiļi. Kopā 2 putnu mājokļi, 4 akvāriji un 5 terāriji. No suņiem Lūsīte gan ir vienīgā. Tas nu sanāk, ka visi ir viena liela ģimene. „Jā, dzīvnieciņu ir diezgan padaudz,” atzīst Zane. „Zināmā mērā tas bijis atkarīgs tikai no manis, jo nespēju atteikt pajumti bēdubrāļiem. Vispirms jau jāuzsver, ka strādāju zooveikalā, uz kurieni cilvēki ļoti bieži atved kādus dzīvniekus, kuri viņiem kļuvuši lieki. Tā kā man ir iespēja viņus izmitināt, es parasti tos arī paņemu. Viņi visi ir diezgan mazi un kādu pamatīgu vietu neprasa – Lūsīte no viņiem visiem ir lielākais dzīvnieks.
Radībiņām ir noteiktas dzīves apstākļu prasības, ko cilvēki parasti viņām nav gatavi nodrošināt. Man ir tās zināšanas un laikam jau arī tās iespējas tos mājokļus uztaisīt tā, lai viņām tā dzīve būtu sakarīgāka, nekā kaut kur kastītē uzturoties.”
Vēlējāmies noskaidrot, kāds Zanei tad iznāk tas ikdienas ritms. „Darbdienās ceļos pirms sešiem. Uzreiz nodrošinu ar pārtiku kaķus un suni. Tad izeju ar Lūsīti pastaigāties. Jau vēlāk iedodu ēst pārējiem. Paskatos, vai ar tiem viss kārtībā, un tad jau dodos uz darbu. Savukārt vakarā pie dusas sanāk doties vien ap pusnakti. Brīvdienās gan visu laiku paņem mani dzīvnieciņi.”
Zane apgalvo, ka jau kopš bērnības viņai rūp katrs kustonītis. „Visa mana ģimene (vecāki, brāļi) ir tāda nedaudz ķerta uz dzīvniekiem,” viņa paskaidro. „Manī tas izpaužas jo īpaši. Ja es redzu – kāds dzīvnieks ir netaisnīgā vidē, es nevaru, man ir jārunā un jāmēģina viņu dabūt projām no turienes. Vecākiem arī ir vairāki adoptēti kaķi – mēs nekad nevienu nepērkam. Tāpēc man ir gan putniņi, gan ķirzakas un tie visi pārējie.
Man ir diploms vēstures zinātnē kā arheologam, bet dzīvnieki tomēr ir sirdslieta. Strādājot zooveikalā, vienkārši man ir tā iespēja izglītot citus, ieteikt viņiem, kā tomēr labāk turēt to dzīvnieku. Tā sakot, Ja es citiem dzīvniekiem varbūt nevaru tieši palīdzēt, tad es to daru caur saimniekiem.
Pamatā ir tā, ka es nekad neņemu veselus dzīvniekus. Tā ir mana vājība –vienmēr tuvāk tādi, kuriem īpaši jāpalīdz.”
Jā, kā tad Zane tika pie Lūsītes? „Bija tā, ka es Lieldienās strādāju, pa īstam nebija ko darīt, ielīdām internetā. „Ķepu-ķepā” Facebook lapā es ieraudzīju vien Čiepiņas tālaika bildi. Pat neizlasīju aprakstu, pietika ar foto, lai saprastu, ka tas ir mans suns. Divas reizes aizbraucu pie viņas uz „Ķepām”. Es pat trešo reizi negribēju gaidīt, bet ātrāk dabūt viņu mājās.
Lūsīte ir it kā neatkarīgs suns. Tagad mājās katrā iespējamā brīdī viņa mēģina ielēkt klēpī. Es nezinu, kurš viņai to iemācīja. Kad kaķis tā dara, tas šķiet normāli, bet, ja pie tā pierod padsmitkilogramīgs suņuks, ir drusku pārsteidzoši.
Lūsītei jābūt blakām cilvēkam. Kā viņa tik ilgi varēja mitināties patversmē, kā viņu varēja nepaņemt, kā tādu neiemīlēt! Es to tiešām nesaprotu. Tas nekas, ka viņa gandrīz akla. Tiesa, grūtāk tas ir, jo visur dikti jāuzmanās. Kad ejam pastaigāt, es suni nevaru vienkārši laist garā pavadā, lai viņa pati skraidītu, jo tad Lūsīte tomēr kaut kam noteikti uzdrāzīsies. Tas ir grūti, viņa ir jāmāca. Pret viņu ir specifiskāk jāattiecas. Tik silta dvēselīte! Ideāls suns! Neko labāku nevar vēlēties!
Bet tā viņa pa mājām. Kā akla viņa jau neredz, kur iet. Viņa visu laiku seko manai balsij. Ir gadījies tā, ka es paeju nedaudz tālāk no viņas, klusu stāvu un viņa sāk smilkstēt, jo vairs nejūt mani blakām. Man jāsāk ar viņu runāt, lai viņa saprastu, ka nav viena pati atstāta tai istabā. Un tad viņa var laimīgi luncināt asti un skriet man pakaļ.
Un kā pa nakti? Lūsīte atšķir gaišu un tumšā. Tiklīdz izslēdz gaismu, viņa saprot, ka ir laiks iet gulēt, ne smilkst, ne ko.
Kur Lūsīte dus? Pašlaik gultā ar mani nakti pārlaiž kaķi, kuri tomēr drusku baidās no tā, ka mājās uzturas suns, un viņiem jābūt kādai drošai vietiņai, par ko pārliecinājušies. Lūsīte guļ netālu blakām. Viņai pirmajā vakarā bija tā pagrūti, bet mēs atklājām vienu noslēpumu – viņai vajag spilvenus. Es viņai sadodu veselu kaudzi, viņa paņem zobos, aiznes uz savu guļvietu. Tāpat arī dažādas mantiņas aizstiepj līdzi. Iekārtojas ērti un ar vienu plecu atbalstās pret spilvenu. Saritinās kamolā, un tad viņa var gulēt mierīgi. Līdzena virsma viņai nav pa prātam.
Nācās iekārtot trīs gultiņas – lai ir katrā istabas stūrītī. Katrā ir spilventiņš, rotaļlietas. Istabā grīdas ir koka. Viņa pēc sajūtām. Kur mīkstais sākas, viņa zina, ka var tur gulēt.
Dzīvoju otrajā stāvā. Lūsītei par nelaimi tas ir otrais stāvs, bet mēs jau diezgan pārliecināti pa trepēm pēc komandas protam nokāpt un uzkāpt.”
Pajautājām, kā Zane nolēma pieaugušam sunim mainīt vārdu. „Bija tā, ka es pirmajās reizēs izgāju ar viņu patversmē pastaigāt, un, izdzirdot vārdu Čiepa, viņa ne ausi pakustināja, ne atsaucās,” uzrunātā paskaidro. „Aizeju atpakaļ, prasu, kāpēc tā. Saņemu atbildi: jā, viņai šis vārds dots, bet uz to neatsaucas – viņa reaģē nevis uz vārdu, bet uz balsi. Es tagad viņai nomainīju vārdu uz Lūsi un, kad viņu uzrunāju, viņa atsaucas. Turpretī, kad viņu sauc mani vecāki, vispirms paskatīsies uz mani, vai ir vērts atsaukties uz to vārdu, un tikai tad viņa ies. Nezinu, cik ļoti viņa pieradusi pie vārda, cik atpazīst balsi.
Kāpēc tieši Lūsīte? Vienu rītu pamodos, un bija kaut kas dīvains. Vienkārši galvā ieleca tas vārds. Viņai katrā ziņā piestāv. Es uz viņu paskatos – viņa nav Čiepiņa, viņa ir Lūse.
Pirmais man personīgais suns, vienmēr visi bija ģimenes suņi.”
Vēlējāmies arī noskaidrot, ko Zane grib, lai abām ar Lūsi novēl. „Galvenais, lai viņai veselība, lai viss kārtībā,” Zane bilst tikai par suneni. „Lūsīte izskatās priecīga, un arī domāju, ka viņa aizvien būs tāda, atrazdamās jaunajās mājās. Bet galvenais – lai ir veselība. Ceram, ka problēmas tikai ar acīm. Bet, ja kas, rūpēsimies līdz pēdējam viņas elpas vilcienam. Galvenais, lai viņai ir laime un veselība. Viņa to ir pelnījusi.”
P.S. Vairāk foto var skatīt galerijā: https://www.draugiem.lv/kepa.lv/gallery/?aid=71174595