"Maisiņš, mans mīļais, de auduma! Kopā jau 10 gadus"

Pateicoties Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecībai Rīgā https://riga.diplo.de , no 2009.gada 25.maija līdz 1.jūnijam — tātad jau pirms 10 gadiem — man bija iespēja piedalīties viesprogrammā, kura bija veltīta pārmaiņu Austrumeiropā [toreiz 20.]gadadienai. Aktivitāšu sarakstā bija iekļauta arī līdzdalība "Geschichtsforum 1989 2009. Europa zwischen Teilung und Aufbruch" https://www.kulturstiftung-des-bundes.de/de/projekte/bild_und_raum/detail/geschichtsforum_1989_2009.html . Vienā no paneļdiskusijām piedalījās arī Vaira Vike—Freiberga https://www.vvf.lv (kā ehemals Präsidentin Lettlands, stellvertretende Vorsitzende der "Reflexionsgruppe Horizont 2020—2030" der Europäischen Union).

Kā jau daudzos pasākumos, arī šajā bija padomāts par dažādiem suvenīriem, t.sk. auduma maisiņiem. Jā, auduma, jā tādiem, kuros patiešām var nest "pa nopietno", jā, "deutsche Qualität" (un sasodītā mana pieticība, ka paņēmu tikai vienu!). Mans auduma maisiņš jau labu laiku nav pirmā svaiguma, arī kalpošanas gados gūtās traumas un vizuālie defekti liek sevi manīt. Nelīdz vairs ne siltas vannas ar pulverīšiem, ne mīļvārdiņi par 10 gadu kalpošanu (un nesarēķināmo tonnu pārnešanu), ne ekstrā brīvdienu piešķiršana (lai nes tie jaunākie). Arī auduma maisiņi nav beztermiņa. Taču vārda tiešā nozīmē, domājot par savu auduma maisiņu, vienmēr ir nācis prātā, ka ne jau skaļas kampaņas un draudi par nokļūšanu "plastmasas ellē" mani "piespieda" vai "konvertēja" par audummaisiņmīli. Dažas lietas dzīvē izdodas sakārtot gana vienkārši — būs auduma maisiņi, būs arī to izmantotāji (un okeāns būs tīrāks). Skan pārāk vienkārši? Varbūt tad tikpat vienkārši daudz nerunā, bet izmanto auduma maisiņu. Kaut kā tā.