"Par formu un saturu — jo īpaši Ziemassvētkos"
Mūžīgais strīds par formu un saturu, šķiet, īpaši acīmredzams pirms Ziemassvētkiem. Vēl Advents nav sācies, kad egles jau rotātas veikalos un to skatlogos (provocējot tos, kas zina, ka Ziemassvētku egle jāgrezno svētku priekšvakarā), Ziemassvētku "korporatīvi" un "kooperatīvi" sit augstu vilni jau Adventa pirmajā nedēļā (lai arī visiem zināms, ka Ziemassvētki ir reti atzītie tikai un vienīgi ģimenes svētki), bet salūtu daudzie šāviņi liek domāt, ka Latvijas valsts dibināšanas gadadienai 18.novembrī piešķirts "pagarinājums" (lai arī, protams, daudziem zināms, ka Advents ir tieši klusuma un apceres laiks).Skaidrs, ka "sekulārā" (vai drīzāk iedomātā "sekulārā", jo bez kristīgā "piesitiena" Ziemassvētki kaut kā īsti nesanāk un "tautiskie" Ziemas saulgrieži tāda "bezmaksas" piedeva vien sanāk) pasaule/bizness/struktūras no paterētāja grib paņemt visu iespējamo. Jā, arī to, ko mēdz saukt par "dvēseli". Tomēr ne jau roboti uzdarbojas pasaulē un grib citu dvēseles, bet cilvēki. Un tā nu sanāk, ka tie, kas apmaldījušies satura meklējumos, liek uzsvaru uz formu. Tā ir ne vien vieglāk, bet arī pierastāk un mazāk riskanti (tā teikt, nevajag izrādīt savu nezināšanu un arī maciņš pildās). Savukārt tie, kas zina vai vismaz nojauš, ka Ziemassvētki nebūt nav "gada noslēguma ballīte" darba vietā, pirmsskolas izglītības iestādē vai firmā, sevi sadūšo ar domu, ka "pret kolektīvu jau neiesi" ("neplātīsies" taču ar to, ka zini labāk — Latvijā zināt labāk ir bīstami).
Ziemassvētku priekšvakarā izrādās, ka Adventa laikā egle jau apsūbējusi, piparkūkas apgrauztas un karstvīna paģiras vēl nav izgarojušas, bet petardes jau izšautas. Nākas konstatēt, ka tam visam nav ne vismazākā sakara ar kūti, sili un bērnu, kura piedzimšanu vismaz teorētiski vajadzētu pieminēt. Nē, nekādā gadījumā — šī nav moralizēšana. Šis vienkārši ir "mirkļa vājums" par to, kas notiek tad, kad veselai nācijai nav īstas skaidrības nedz par formu, nedz arī par saturu (vienu vai otru izvēloties kā būtiskāko).
No apgādā "Zvaigzne ABC" izdotās grāmatas "Budas atziņas" (interesanti, ka par it kā "rietumu" Ziemassvētkiem, tik precīzas domas var atrast "austrumu" gudrībās):
"Tas līdzinās divu vīru, no kuriem viens ir akls kopš dzimšanas, bet otrs ir invalīds, vēlmei ceļot.
Un kopš dzimšanas aklais teiktu kroplajam: "Redzi, es esmu spējīgs izmantot savas kājas, taču man nav acu, lai redzētu ceļa nelīdzenumus un taisnos gabalus."
Un kroplis teiktu kopš dzimšanas aklajam: "Redzi, es spēju izmantot savas acis, bet man nav kāju, ar kurām staigāt šurpu turpu."
Un kopš dzimšanas aklais ar prieku un sajūsmu uzceltu kroplo sev plecos, bet kroplais sauktu aklajam: "Neej pa kreisi, ej pa labi. Neej pa labi, ej pa kreisi."
Kopš dzimšanas aklais šādā situācijā ir bezspēcīgs un nespēj rīkoties pats pēc saviem ieskatiem. Un arī kroplais ir bezspēcīgs un nespēj iet tur, kur pašam labpatīk. Tomēr, atbalstot vienam otru, abi vīri spēj staigāt. Tāpat arī vārdam nav pašam savas varas, un tas nespēj pēkšņi sākties pēc saviem ieskatiem, nedz arī rīkoties. Un arī formai nav sava spēka, un tā nespēj rasties pēc sava prāta, nedz arī rīkoties. Tomēr, vārdam un formai atbalstot vienam otru, tie abi spēj rasties un attīstīties."
Priecīgus Ziemassvētkus zināmus arī kā Kristus dzimšanas svētkus!