Piektdienā, 2012.gada 12.oktobrī, plkst.18.49
Ir dzirdēts, ka no likteņa neaizmukt. Pie tam un jo īpaši rudens noskaņās, ar likteni domājot/saprotot ko ne visai draudzīgu. Tāpēc man, par godu Visu Svēto dienai, ir laba ziņa — no likteņa patiešām neaizmukt. Raugiet paši! Savās dažādu aktivitāšu gaitās esmu sadarbojies/sastrādājies ar Latvijas Sporta muzeju http://www.sportamuzejs.lv , Latvijas Fotogrāfijas muzeju http://www.fotomuzejs.lv un Latvijas Dabas muzeju http://www.dabasmuzejs.gov.lv , bet veselus piecus gadus biju brīvprātīgais Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja http://lnmm.lv piecu muzeju saimē, jo īpaši izceļot izstāžu zāli "Arsenāls" http://lnmm.lv/lv/ars . Kad pieliku punktu brīvprātīgi—muzejiskajām aktivitātēm, nodomāju, ka tas ir sava veida punkts arī "muzejiem manā dzīvē".Tomēr citās domās bija liktenis (tiešām?). Lai vai kā, mirklī, kad Rīgas Stradiņa universitātes www.rsu.lv Studējošo pašpārvalde http://sp.rsu.lv arvien meklēja pārstāvi Rīgas Stradiņa universitātes Muzeja padomei https://www.rsu.lv/rsu-muzejs , mani kāds "raustīja aiz mēles", ka "varu aiziet" (laikam tas pats manis apšaubītais liktenis). Un tā 1.novembrī, kamēr vieni domāja, ko iesākt ar izgrebtajiem ķirbjiem, bet citi — kur degt sveces aizgājēju nodomā, notika Rīgas Stradiņa universitātes Muzeja padomes sanāksme. Darbs nebija fiziski grūts, bet intelektuāli atbildīgs gan, jo zelta padomus šoreiz kala:
Profesors Jānis Vētra https://www.rsu.lv/janis-vetra,
Profesore Māra Pilmane https://www.rsu.lv/mara-pilmane,
Edijs Šauers https://www.rsu.lv/edijs-sauers,
Ieva Lībiete https://www.rsu.lv/ieva-libiete un
Protams piedalījās arī Rīgas Stradiņa universitātes muzeja vadītāja Daiga Dupate https://www.rsu.lv/daiga-dupate un "krājuma guru" Iveta Skripste.
Lai arī atbildības "nasta" nebija tik "bezgalīgi smaga" kā Rīgas Stradiņa universitātes Satversmes sapulcē https://www.draugiem.lv/blogs/post/15868500 , tomēr mans "sausais atlikums" ir — pat neliela domapmaiņa ir daudz vērtīgāka, nekā "pati zinu labāk".
Te varētu rasties jautājums, kāpēc šim tekstam kā ilustrācija nav selfijs? Labs jautājums. Bet varbūt jau ir dzirdēts, ka daudzos muzejos ir savi noslēpumi? Lūk, tas lai šoreiz paliek kā noslēpums, kā sava veida nezināmais à la museum. Toties man ir zināms, kapēc kā ilustrāciju izvēlējos šo fotogrāfiju. Jau pieminēju brīvprātīgā gaitas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. Balva par iesaistīšanos bija īpašās viesošanās kādā no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja saimes muzejiem. Tā nu reiz radās man ideja par aktivitāti "brīvprātīgo mīļākais darbs" (tā gan netika īstenota līdz galam). Tāpēc Mākslas muzejā "Rīgas birža" piektdienā, 2012.gada 12.oktobrī, plkst.18.49 ar "Nikon" D3100 tapa fotogrāfija, kurā atrodos pie lielākās gleznas kādā no Latvijas muzejiem — austrieša Hansa Makarta https://en.wikipedia.org/wiki/Hans_Makart darba "Lapitu un kentauru cīņa" http://www.delfi.lv/izklaide/dzivesstils/vizuala-maksla/stasts-par-lielako-gleznu-latvijas-muzejos.d?id=42087462 . Šī ir fotogrāfijas pirmpublikācija un tik daudz (patiesībā šajā gadījumā ļoti maz, jo noderīgais lasāms arī citviet internetā) teksta ir jāsaglabā par daudziem priekšmetiem, kas glabājas muzejos. Nav nekā mānīgāka par cilvēka atmiņu un "gan jau rīt atcerēšos". Tāpēc nepaļaujieties uz savu atmiņu — visu pierakstiet! Gan jau privātā muzeja vajadzībām noderēs un vecumdienās būs interesantāk.