"Lūk, to es saucu par izaicinājumu!"
Lūk, to es saucu par izaicinājumu! Vadīt paneļdiskusiju "Orgānu donēšana un transplantācija" https://www.facebook.com/StudejosoPasparvalde/photos/gm.188666085281848/1943893615649254/?type=3&permPage=1 nevis kaut kur, bet Rīgas Stradiņa universitātes www.rsu.lv Studējošo pašpārvaldes http://sp.rsu.lv organizētajā "Zinātnes mēnesī 2018". Moins, mī un žē!Neraugoties uz satraukumu un manis paša atrašanos vairāku tūkstošu gaismas gadu attālumā no "medicīnas kosmosa", izsvilpts netiku (vai arī — nepaguvu ko "krāšņu" pateikt), laika robežās kolektīvi noturējāmies un, šķiet, pat medicīnas studentiem puslīdz patika. Ja kāds domā, ka es pārspīlēju par satraukumu, tad paneļdiskusijā "Orgānu donēšana un transplantācija" piedalījās:
Laura Šāberte, Rīgas Stradiņa universitāte Juridiskās fakultātes docētāja un doktorante, viena no grāmatas "Medicīnas tiesības" autorēm. Laura Šāberte strādājusi un strādā par juristi ārstniecības iestādēs;
Ivars Neiders, filosofijas doktors, Rīgas Stradiņa universitātes Humanitāro zinātņu katedras docētājs. Viens no Ivara Neidera pētniecības darbības virzieniem ir "Ārsta—pacienta komunikācijas ētiskie aspekti";
Aleksandrs Maļcevs, medicīnas doktors, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras docētājs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs—transplantologs. Aleksandrs Maļcevs aizstāvējis promocijas darbu ar nosaukumu "Nieru transplantācija no donoriem pēc sirdsdarbības apstāšanās";
Jānis Vilmanis, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras docētājs, Onkoloģijas institūta pētnieks, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcas ķirurgs;
Artūrs Ozoliņš, medicīnas doktors, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes Ķirurģijas katedras docētājs un pētnieks, Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca Ķirurģijas klīnikas Hepatobiliārās nodaļas virsārsts.
Kā mēdz teikt, nevāji, vai ne? Tiktāl emocijas un prieki. Tomēr apspriežamais "topiks" nav nekāda joka lieta — tas skar mūs visus. Daudziem zināmais fonds "Ziedot.Lv" ir savā ziņā jau pieradinājis — viens zvans vai regulārais maksājums bankā un esi ziedojis konkrētam mērķim vai ziedojumu kategorijai. Tātad jau ir nostiprinājusies virtuālā ziedošanas kultūra. Regulārās asins ziedošanas akcijas, uz kurām aicina gan Valsts asinsdonoru centrs, gan brīvprātīgie organizatori, t.sk. Rīgas Stradiņa universitāte, ir pieradinājuši gan pie domas, gan arī rīcības — ziedot ir labi arī daļu no savas dzīvības uzturētājām, pie tam, fiziskajā realitātē. Taču vai esam gatavi tikpat viegli atsaukties, ja būtu jāziedo arī kāds sava ķermeņa orgāns? Ja ne dzīves laikā, tad varbūt vismaz pēc tās? Vārdos — jā. Daudzi. Bet kā nokļūt līdz darbiem — te, tagad, vēl šajā dzīvē? No paneļdiskusijas "Orgānu donēšana un transplantācija" kā savu "sauso atlikumu" paņemšu to, ko gan es, gan mēs visi patiesībā jau labi zinām — jāsāk ir ar sevi, ar paša atļauju orgānu izmantošanai pēc nāves http://www.vm.gov.lv/lv/tava_veseliba/par_personas_atlauju_organu_izmantosanai_pec_naves Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Vislabākais veids, kā pagarināt dzīvi, ir nevis izlikšanās, ka nāves nav, bet gan dzīves uzdāvināšana kādam, kuram varētu noderēt tava brīnišķīgā ķermeņa orgāni. Patiešām forša doma!
Paldies Judītes Lukšas komandai par organizēšanu, paldies tiem, kas stūma/nesa galdus un krēslus (Daniils Žukovs, Matīss Linde, Toms Elsberģis, Vladislavs Siņicins), "cepa un vārīja" un lika uz galdiem (Marta Fjodorova, Paula Feldmane, Katrīna Freimane) paldies "it kā neredzamajai", bet visur klātesošajai Ksenijai Tarasovai par viesu aicināšanu un padarītajiem darbiem, par kuriem man nav ne jausmas! Foto "Prieks pēc ilgiem laikiem, saņemot diplomu rāmīti" — Sandis Kovaļovs.