Sniegpārslas krīt nakts pārņemtā mežā,
Starp simtgadu eglēm skrien vientuļš vilks,
Viens savu ceļu, pret mēness sudraba taku,
Pie zvaigžņu čukstiem, kas debesīs ved.

Spalgs kauciens liek skrējienam stāties,
Ausis sasliet sirmo purnu paceļot gaisā,
Saspringstot maņām, sestajam prātam,
Kā agrāk, kad baru vēl vadīja viņš.

Kaut kur, sniega kupenās, vilcene kliedz,
Kaucienā izmisums, acīs bailes un šaubas,
Kurp vedīs mēness taka dvēseļu ceļu,
Ja atstās mežu, dosies vilkam tā līdz

Purns viegli pieskaras vilcenes sānam,
Vilka acīs mēms lūgums, aicinošs skatiens,
Klusi čukst zvaigznes, mēness apgaismo taku,
Nezināms ceļš, pametot ierasto, tālumā sauc.

Plecu pie pleca starp simtgadu eglēm,
Skrien divi vilki sniegam šķīstot pa gaisu,
Pa mēness taku, dvēseļu sudraba ceļu,
Pret zvaigznēm, kas čukstot aicina līdz...
/Egils Dambis/