Saldākais mirklis.

Katram ir savs saldākais mirklis. Dažiem tas ir salds miegs, dažiem pirmais skūpsts. Piemēram, mans saldākais mirklis ir konfekšu ēšana. Bet šoreiz šis stāsts būs par pavisam ko citu...
Tā nu es sēdēju pie sava rakstāmgalda un domāju: "Saldākais mirklis, saldākais mirklis.." Šai brīdī es nodomāju - pag, pag, likšu lietā iztēli.
Es skrienu pa mežu... nē, nē, pa jūru.. nu nē, tomēr pa mežu.. Ak! Nē, pa pļavu.. Vai nav vienalga? Nu, labi, es skrienu pa mežu, ir lietaina diena, bet spīd saule. Man ir slapji mati, rokas vēsas un kājas basas, bet manas drēbes? Tik slapjas kā vaļa spuras! Ko teiks mamma? Drīzāk mani norās un sacīs, ka es varu saslimt. Bet vai nav vienalga? Tagad tikai jātiek mājās. Par laimi lietus mitējas.
Es nonācu mājās ar sausām drēbēm un arī mamma vēl nebija pārnākusi. Es pārvilku tīras drēbes, uzvārīju tēju, ietinos segā un skatījos televizoru. Kad mamma atbrauca mājās, es izlikos, it kā nekas nebūtu noticis, un viņa pat nejautāja, kādēļ es esmu ietinusies segā un dzeru tēju! Es tikai smaidīju un teicu: "Čau, mām!"
Vienu vārdu sakot, laikam jau mans saldākais mirklis ir izsprukšana cauri sveikā!

Luīze Gulbe,
Babītes vidusskolas 4.c klase.