Dzintara Tilaka jaunākā grāmata ir visnotaļ reālistisks stāsts, ja vien… Ja vien tajā mistiskā kārtā neparādītos kāds labdabīgs un dāsns… Spoks? Rēgs? Lai kā viņu dēvētu, pats galvenais – viņš uzdāvina Almastantei viņas pašas veco aku, pilnu ar Martell, kuru smeldams neizsmelsi! Turklāt šim smalkajam franču konjakam piemīt arī unikālas dziednieciskas īpašības...
Lūk! Te ir jautājums – kā jūs rīkotos?

Kārtīgam latvietim viss ir buntītēs. Bez tēju buntītēm ir arī pa buntītei tipisko īpašību, vājību, stereotipu. Buntīte varēšanas un buntīte nedrošības, arī – sava naivuma buntīte. Vienīgi pašironijas buntīte tāda paplāna, it īpaši, ja kuplā lepnuma buntīte karājas blakus. Nu, re – vispirms kuplinot veselīgu pašironiju, tad sajaucot kopā no visa pa drusciņai, tapa tipiski latvisks uzlējums, kuru malkot, lasīt, šad tad tipiski latviski nosmīnot: tas nav par mani.
Dzintars Tilaks