Skatām Vārtāju!
Draugiem lietotājsIevietots: 7. sep 2011 13:19
Uzziņai. Vārtājas upe. Kopējais garums 64km. Iztek no Sepenes ezera. Ietek Bārtas upē. Atrodas Dienvidkurzemē. Vārtājas „apskate” bija plānota jau sen. Bet vasaras darbi un citi pienākumi lika laivu nobraucienu atlikt uz vēlāku un vēlāku laiku. Līdz beidzot tā stunda sit. Augusta beigās kopā ar draugiem dodamies to skatīt vaigā. Izbraukšanas dienā, kārtojot mantas laivojumam, mājās piemirstas gan kāds svarīgs divdienu ekskursijas elements – telts. Tas, protams, tiek atklāts vien liekot laivas ūdenī. Par laimi, tādi aizmāršas nav Jānis un Indra, kuri piedāvā alternatīvu - nakti pārlaist viņu teltī. Vēlāk gan izrādās, ka telts principā nemaz nebija vajadzīga. Nakts ir fantastiski silta un pilnīgi pietiek ar guļammaisu, mazu ugunskuru un līdzi paņemto mūsu pašu taisīto ķiršu vīnu. Starp citu, noteikti sacienāsim jaunajā sezonā ar to mūsu laivotājus (paldies Santu ģimenei par iedvesmu!). Ja vien vēl nebūtu tie odi.... Nobraucienu sākam pie Grobiņas/Priekules šosejas tilta pār Vārtāju, blakus Vārtājas pilskalnam. Pils, protams, vairs nav saglabājusies (izrādās, to 13.gs. nodedzināja vācu ordenis, atriebjoties kuršiem par 8 savu kolēģu sagūstīšanu), bet skats vienalga ir iespaidīgs, jo šeit ļoti uzskatāmi ir redzama varenā Durbes/Vārtājas senleja. Pati Vārtāja sākumā ne ar ko īpaši nepārsteidz. Taisna, ar labu straumi un biezu, kārkliem noaugušu krastu. Noteikti tās ir padomju laikā veiktās meliorācijas sekas, jo tās krastos plešas auglīgās Vārtājas lankas zemienes. Lai arī sākumā bažījamies, ka 26km garais nobrauciens pa Vaŗtāju varētu būt viens vienīgs laivu pārnesiens, pārsteidz upes tīrība ne tikai no sadzīviskiem priekšmetiem, bet arī no koku sanesumiem. Visas upes garumā mēs piedzīvojam vien divus ~5m garus laivu „pārstūmienus” pašā maršruta sākumā. Pēc dzelzceļa tiltiņa tādu vairs nebija vispār. Pieminot dzelzceļa tiltu, grēks būt nepateikt, ka Vārtājas upi šķērso viena no senākajām (izbūvēta 1871. gadā) Latvijas dzelzceļa līnijām Vaiņode – Liepāja. Šobrīd gan slēgta. Aiz tilta upe jau paliek daudz interesantāka, tā kļūst līkumiem bagāta, notiek arī ainavas maiņa. Kārklus nomaina jau pamatīgi koki. Pēc Virgas ietekas upe kļūst arī nedaudz platāka un vēl vairāk ūdenim bagāta. Jāatzīmē, ka stereotipiskais mazo upju apzīmējums – grāvis uz Vārtāju noteikti nav attiecināms. Upe ir salīdzinoši dziļa. Lai arī laivojam pa upi pēc lietavām un ūdens līmenis ir augstāks par parasto, vienalga Vārtājas vidējais dziļums ir ~2m un vairāk. Piedevām upē ir vairākas bedres, kas noteikti būtu interesantas apskatei no makšķerēšanas skata punkta. Par zivīm runājot, copmaņus upes krastos neredzam, zivis upē gan. Paši arī tiekam pie kāda asara un līdakas. Punktu pirmās dienas laivojumam nolemjam likt Krūtes lankas apvidū. Lai arī krasti šeit stāvi, tie nav krūmiem noauguši un izskatās gana pievilcīgi vienas telts būvēšanai un ugunskura kuršanai. Labāko vietu meklējot, nostrādā vecais labais Mērfija likums, jo savu nometnes vietu izlemjam būvēt tikai dažus līkumus pirms iepriekš iekārtotas ugunskura vietas.... Otrā diena. Īsi pirms Mazkalētu tilta Vārtājai pievienojas tās otra lielākā pieteka – Birztala. Kopā ar šo upi tās ainavā ienāk arī fantastiskas bērzu birzis. Acīmredzot, no turienes ar cēlies šīs pietekas nosaukums. Pieminot Birztalas upi, jāsaka, ka aptuveni 900m no tās ietekas Vārtājā, tās krastā atrodas kārtējais kuršu pilskalns – Purmsātu jeb Upes pilskalns. Šķērsojot Mazkalētu tiltu, jaukās bērzu birzis un mielojot acis brīnišķīgiem upju skatiem, nonākam pie Vārtājas interesantākās daļas – Vecā Ūdensdzirnavu dambja. Pašas ūdensdzirnavas darbojušās un miltus malušas vēl Latvijas pirmās republikas laikā. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušās vien akmens mūru paliekas upes krastos un pamatīga krāce pašā upē. Mums paveicies, ka ūdens līmenis ir pietiekams, lai izbrauktu krāces. To arī, skaļiem saucieniem skanot, izdarām. Starpcitu, ja to darīt izlemjat arī Jūs, vēlams braukt tuvāk upes labajam krastam. Savukārt ja ūdens līmenis nav pietiekami augsts, apnesienu veikt gar upes kreiso krastu. Pēc krācēm, upe kļūst mierīgāka un slaidiem līkumiem tuvojas savām beigām, lai saplūstu kopā ar Bārtu. Ietekā paveras lieliski dabas skati. Šķiet, to savulaik novērtējuši arī kurši, uzceļot šo upju satekas vietā kārtējo savu pilskalnu (Krūtes pilskalns). Arī mēs nolemjam izbaudīt ainavu, kas paveras no šīs vietas, atvelkam elpu, uzvārām kafiju, iekožam pa sviestmaizei un atvadāmies no tik daudz pozitīvā nozīmē mūs pārsteigušās Vārtājas. Vēl nieka 2km pa Bārtu un mūsu divdienu piedzīvojumam varam likt punktu.
Ieteikt