Uzziņai.

Dūkupju ūdenskritums. Viens no augstākajiem ūdenskritumiem Latvijā un augstākais morēnas tipa (iežu slānis, kas sastāv no laukakmeņiem līdz vissmalkākajām māla daļiņām) ūdenskritums Latvijā. Tā augstums ir ~2.2 metri. Dūkupju ūdenskritums atrodas Nīcas novadā, aptuveni 100m attālumā no Bārtas upes uz Dūkupja strauta. Unikāls ūdenskritums ar to, ka tekot pa irdeno morēnas iezi, tas drupina to un pakāpeniski atkāpjas no Bārtas upes.

Meklējot sīkāku informāciju internetā, par Dūkupju ūdenskritumu uzzinām, ka tas atrodas Grobiņas novadā uz Ķiburu upes, citur savukārt minēts, ka tas ir uz Dūkupju strauta un ir aptuveni 2,2 metrus augsts morēnu tipa ūdenskritums. Mūs mulsina fakts, ka tas atrodas Grobiņas novadā, un nav īstas skaidrības, kurā no upēm tad īsti tas ir. Vasarā vairakkārt esam pie tā bijuši piebraucot ar laivām, bet nekad nebijām pievērsuši īpašu uzmanību tā koordinātēm. Tad nu tiek nolemts pavasarīgā ziemas dienā taisīt ekspedīciju, uzzināt iespēju tam piekļūt no Otaņķu puses, piebraucot ar auto.

Vadoties pēc kartes dodamies Ķiburu upes virzienā, līkumojam pa piesnigušiem meža ceļiem, tad aizbraucot pa labi, kur vajadzēja griezt pa kreisi, tad atkal stāvam 5 minūtes un mēģinām saprasts kurā virzienā tad īsti jādodas, kad beidzot esam pabraukuši garām divām pamestām viensētām Bārtas krastā un atduramies pret tiltu pār upi. Pie tilta esošais uzraksts Ķiburu upe vēstī, ka esam atbraukuši pareizi. Tālāk ceļš jau vedīs biezoknī un tas būs jāveic kājām. Esam nogājuši pārsimt metrus, kad upē pamanām dzirnavu dambi, šajā momentā top skaidrs, ka šī upe nav īstā. Vasarā pie Dūkupju ūdenskrituma esam bijuši taču neskaitāmas reizes un neviens no mums nav redzējis dzirnavu dambi. Lai pārliecinātos par mūsu nojautu vēl aizejam līdz upes ietekai Bārtā, bet ūdenskritumu tā arī neatraduši sākam apsvērt nākošo rīcības plānu. No kabatas tiek vilkta ārā karte un pētīta, kad pamanām padomju laika kartē iezīmētu simbolu uz netālu esošā meliorācijas grāvja - simbolu, kas apzīmē ūdenskritumu, nosaukumu gan tā laika kartogrāfi nav pievienojuši. Tad nu turpinām savu ekspedīciju gar Bārtas labo krastu uz norādīto punktu. Pa ceļam kādas nodegušas viensētas pagalmā uzejam Valsts meteoroloģijas staciju, tās izskats liecina par to, ka tā šeit jau ir vismaz no padomju laikiem. Atceramies, ka kaut kādos materiālos minēts, ka tāda atrodoties kaut kur ūdenskrituma tuvumā, tas vieš cerību, ka esam uz pareizās takas. Esam jau nostaigājuši pamatīgu ceļa posmu, gar mednieku torņiem, caur pamestu viensētu pagalmiem, caur kuitiem aizaugušiem laukiem, kad beidzot atduramies sīka strauta malā. Stāvie krasti liecina, ka šai vajadzētu būt īstajai vietai, tik tagad jāatrod, kur tas īsti ir. Brienam pa sniegu nosvīdušām mugurām, bet nav, nākamais līkums un atkal nekā, jau redzama Bārtas upe, bet Dūkupja kā nav tā nav, vēlreiz dodamies pa strautu uz augšu - nekā, tad atkal līdz Bārtas upei. Sāk pārņemt izmisums, ekspedīcija jau sāk šķelties, viens saka, ka nav īstā upe, ka jāatgriežas uz Ķiburu strautu, ka tur mēs vienkārši neesot pamanījuši ūdenskritumu, cits saka, ka mēnesi atpakaļ esošajā atkusnī ūdenskritums noskalots un pazudis uz visiem laikiem, cits saka, ka jāturpina meklēt, varbūt ir vel cita upe un varbūt mēs vispār meklējam pavisam nepareizā vietā. Neatlaidīgākie turpina vel soļot pa Bārtas krastu uz priekšu cerībā atrast trešo upi, uz kuras tad būtu tik meklētais ūdenskritums. Līdz saprotam, ka šodien to neatrast, ka būs jāatgriežas ar nokārtām galvām, ar apziņu par sakāvi.

Šoreiz ūdenskritums, ar savu noslēpumainību, ir uzvarējis mūs, tas pasargājis sevi no liekiem acu skatieniem. Atgriezušies mašīnā nolemjam pēc pāris dienām atgriezties, apbruņojušies ar smalkākām kartēm un konsultējušies ar vietas zinātājiem.

Tā arī notiek pēc trim dienām esam atpakaļ, kur sakāves dienā beidzām savus izmisīgos Dūkupja meklējumus, rokās ir GPS aparāts, kabatā izdrukāta topogrāfiskā karte un prātā apņēmība, lai notiek kas notikdams - šodien mēs viņu atradīsim. Apbruņoti ar šo smago artilēriju dodamies kuitos iekšā un atkal Dūkupis ar mums izspēlē vienu no saviem jokiem - kad esam nogājuši metrus 400 no ceļa, tas paveras visā savā ziemas ietērpā. Kopš vasaras, kad pēdējo reiz to bijām apskatīt, tas ar savu ūdens spēku izgrauzis kreisajā krastā pamatīgu robu, veidojot stāvu sienu vairāku metru augstumā. Mūsu sejās neizpratne, par to kā nespējām to iepriekš atrast, ka tepat vien bijām. Skatāmies kartēs un secinām, ka starp Ķiburu upi un šo vietu ir vel kāda upe, kas kartē nav iezīmēta, un uz kuras tad nu mēs bijām uzdūrušies, uz kuras tik izmisīgi meklējām pazudušo Dūkupju ūdenskritumu. Bet varbūt vienkārši tajā dienā tas nebijā vēlējies, lai kāds to traucē.

Tagad misija ir izpildīta un mēs ar lepnumu varam paziņot, ka Dūkupju ūdenskritums ir atrasts un ka upe, kurā tas ir, ir Dūkupju strauts, nevis Ķiburu upe! Ka tam var piekļūt gan ejot ar kājām, gan braucot ar laivu pa Bārtas upi. Lai citiem nebūtu jāmaldās tā meklējumos, mēs apsolām vasarā izvietot norādes, jo Dūkupju ūdenskritums ir nevis Grobiņas novadā, bet gan mūsu - Nīcas novadā. Bet mistiskā trešā upe, uz kuras to meklējām, vēl nav iezīmēta kartēs, tātad tai pat nav nosaukuma un tad nu mums, kā tās atklājējiem būs gods tai dot vārdu...

Foto&Teksts Jānis Ozoliņš