Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Sofijas Laivas Peipusā

Ir 2011. gada 27. janvāra nakts, kad izbraucam no Liepājas. Esam mazliet aizkavējušies darbā, tamdēļ jāsteidzas, jo mērķis ir Peipusa ezers Igaunijā. Pie ezera mums jābūt 7:00 no rīta, jo ievešana uz 18 km (tur ķeroties lielie asari) notiek 7:30 . Visi makšķernieki , sabraukuši no visiem Latvijas novadiem, pulcējas ezera krastā, lai ar rīta gaismu tiktu sasēdināti kamanās un vilkti 18 km ezerā. Ātrākie tiek pie ērtām sēdvietām, lēnākie un kautrīgākie, aiz kamanām piesietā plastmasas laivā. Mums ir ticis tas gods sēdēt laivā, kad kā pēc starta signāla došanas vairāki sniega moči uzsāk savu gaitu plašajos ledus laukos.  Ārā tajā momentā ir - 20 grādu sals, katrs nodrošinājies pret aukstumu kā nu varējis - citam seju sedz ‘’laupītāja’’ maska, cits slēpotāju brillēs, cits vienkārši uzmauc cepuri uz acīm un paslēpj degunu jakas apkaklē... Ceļš pa varen grubuļaino ezera virsmu ilgst aptuveni stundu, nepārtraukti saņemot spēcīgus triecienus pa laivas dibenu, līdz ar to arī pa savējo, laiks paiet cīnoties ar neizkrišanu no laivas un atsalušo pirkstu atdzīvināšanu. Kad pēkšņi kamanas apstājas, esam nonākuši copes galapunktā, kur tas īsti atrodas un kamdēļ tas izvēlēts tieši šeit, zina tikai mūsu copes ‘’gids’’ - vietējais Igaunis vārdā Viktors. Atvestie copmaņi momentā izklīst pa tuvējo ledus plašumu, cits uzslien copes telti, cits tur pat 2m attālumā no kamanām jau urbj āliņģus. Man, kā pilsonim, kas ir pirmo reiz Peipusā no mūsu kompānijas, tiek izvirzīts uzdevums - lai rādot, kur urbt, kur zivi meklēt, tā sakot, man vajadzētu būt tai laimīgajai rokai... Kā vēlāk izrādīsies, pirmajā āliņģī, kuru izurbšu, arī dabūšu savus vienīgos asarus, kuri uz ledus izskatīsies tik lieli un smuki, bet atbraucot atpakaļ uz Liepāju, būs sarāvušies vismaz uz pusi...

Tie, kas atbraukuši, lai aizvestu mājās pēc iespējas vairāk zivju, pie tām arī tiek, viņi cītīgi urbj un meklē, saldē pirkstus, lai uzliktu uz āķa motili vai citu tārpu, jo pēc stundas eksperimentiem ar ’’bļitkām’’  ir secinājums, ka uz tām šodien neņem.

Pieejot pie diviem tautiešiem, kas no mums sēdēja metru 100 attālumā, redzam, ka tie rokas cilā nepārtraukti, rauj zivi pēc zivs no nemitīgi aizsalstošā āliņģa. Tiklīdz esam uzsākuši ar viņiem sarunu, vienam jau ir pieteicies smuka izmēra asaris, bet pilsonim tā nosaluši pirksti, ka viņš lūdz, lai mēs to izvelkam ārā... Šāda izturība un pacietība viņiem ir atmaksājusies - apkārtnē redzami mētājamies vismaz savs pussimts skaistu asaru...

Tā arī pavadām šo mums copei atvēlēto dienu, ik pa laikam 9m dziļumā nolaižot  ‘’mormišku’’  un izvelkot pa asarim, tad pusstundu mēģinot atkal sasildīt rokas un savākt nu jau pie ledus piesalušo auklu, tad atkal lecot kājās un urbjot caurumus, lai sasildītu pārējo ķermeni. Tā arī darbojoties jau ir pienākusi pēcpusdiena, kad pie bezgalīgā ledus apvāršņa parādās mums jau zināmais sniega mocis, kas vilks mūs atpakaļ uz krastu. Atkal izrādāmies tie kautrīgie un lēnie, kas tiek pie ‘’ērtajām’’ vietām laivā, kas nozīmē, ka tā jau nosalušajiem muskuļiem būs vel viens pārbaudījums - tikt līdz krastam... Saritinos čokurā, iekrampējos laivas bortā un sākam atpakaļceļu... Šķiet, ka pat iemiegu, tik zemapziņa visu laiku liek turēties pie laivas borta un ķermenim kustēties līdzi katram laivas palēcienam.

Esam atpakaļ krastā, komandas gars nedaudz nomākts, visvairāk jau laikam par nepatīkamo braucienu plastmasas laivā, bet arī par aukstumu, kas pārsteidza, par zivi, kas tā kārtīgi arī mums nepieteicās... Rezultātā tiek nolemts doties atpakaļ uz Latviju jau šonakt, lai arī iesākumā bija doma pavadīt šeit divas dienas intensīvā copē. Tikuši siltā mašīnā, atkal sejā atgriežas smaids, jo kā izrādās, pie kādas zivs tāpat jau esam tikuši - cita mazāka, cita lielāka, ko uz pannas likt būs. Arī 560km garais brauciens no Liepājas līdz ezeram  mums četriem ir sanācis lētāks kā bijām plānojuši, kas nozīmē tikai to, ka, kad paliks mazliet siltāks un paši būsim vairāk gatavi Peipusam, atkal dosimies turp... jo, kad biju mazs, man tēvs simtiem reižu stāstīja, ko viņš Peipusā piedzīvojis, kā miglā maldījies, kā lielo asaru baru uzgājis... Tagad arī man būs, ko stāstīt un bildēs rādīt šo ‘’Antarktīdas’’ ledus tuksnesi.

Teksts Jānis Ozoliņš Foto: www.sofijaslaivas.lv

P.S. Ir iespēja pieteikties (telefoniski - 29339677, elektroniski info@sofijaslaivas.lv vai skype Sofijas Laivas) nākamai ekspedīcijai uz Peipusu. Dalības maksa Ls65/persona. Iekļauts transports LV-EST-LV, divas dienas cope, B&B, licence Peipusa ezerā, ievešana un izvešana no ezera.