Maršruts Cīrava-Pāvilosta (2dienas ~ 35km)

  Laivu braucienu visērtāk sākt no Cīravas tilta pār Durbes upi. Zem tilta arī uzreiz izbaudīsiet pirmās mazās krācītes (vasaras ūdens līmenī arī pēdējās), aiz nākamā līkuma upe jau kļūst stipri dziļāka un straumi noslāpē biezais zāļu klājums, kura skaistumu izceļ no ūdens dzelmēm izplaukušu ūdensrožu ziedi. Pa šādu krāšņu augu paklāju arī tiek pirmie km veikti, kad priekšā parādās pirmais tilts - Dzelzs tilts, zemajā vasaras ūdens līmenī, apguļoties laivā tam pa apakšu tiek cauri, bet pavasara palos, vai kaut nedaudz augstākā ūdens līmenī, šeit var rasties jau pirmie sarežģījumi. Pēc tilta, izlokoties vel pa dažiem straujajiem upes līkumiem, labajā krastā var ieraudzīt senu ēku ar sarkanu dakstiņu jumtu, kā liecina tuvējās apkārtnes nosaukums, šī varētu būt Jurģumuiža, turpat arī tilts, kas kādreiz savienojis šo muižu ar otru upes krastu.

 Pēc pāris kilometriem upe klusi ielokās mežā, pirms tam gan tai pāri slienas daļēji sabrucis koka konstrukciju tilts, pagaidām arī vienīgā vieta, zem kuras laivu nepieciešams pārvilkt no tās izkāpjot, jo upē sakritušas tilta konstrukcijas, kas nozīmē, ka palu laikā te vajadzētu uzmanīties.

  Upei ieslīdot mežā, tās plūdums mainās - no šauras, dziļas un zālēm aizaugušas tā kļūst par platāku un straujāku upi, ar smilšainu, vietām akmeņainu gultni, kā arī ar vietām upē iekritušiem kokiem, kas liek pievērsties laivas precīzākai vadīšanai tiem apkārt, vai arī pāri. Tā baudot iespaidīgo ozolu, liepu, egļu un citu koku varenumu upes krastos lēnām atkal atgriežamies ainavā, kur upe veic neskaitāmus līkumus pa pļavām, līdz ar to upē atkal vairāk zāļu nekā koku sanesumu. Tā slīdot pa upi sasniedzam jau kārtējo tiltu- Upsēdes tiltu, šis gan pagaidām lielākais un nopietnākais tilts, kurš savieno ceļu no Ventspils šosejas uz Cīravu. Pēc tilta upe kļūst vel līkumotāka un dziļāka, izzūd zāļu paklājs, pavasara palos, šajos līkumos noteikti var izbaudīt karuseļu cienīgas sajūtas, vasarā toties varējām baudīt skaistu zivju (sapalu, brekšu) izrādīšanos. Vērojot zivju bezbailīgo dzīvošanos pār laivas malu, tiek sasniegts jau kārtējais tilts - Apriķu ceļa tilts. Tā līkumojot pa skaisto Durbes upes senleju, jau lēnām jāsāk meklēt naktsmītne, jo diena jau iet uz vakara pusi, ar naktsmītnes vietas atrašanu upes krastos pavasarī noteikti nebūs problēmas, jo upe pārsvarā tek pa pļavām un krūmājiem apaugušām vietām, atliek tik pa stāvo krastu tikt augšā un naktsvieta gatava. Vasaras periodā, gan varētu būt grūtāk, jo pļavas ir aizaugušas ar garām nātrēm un zāli, kas var stipri sarežģīt atpūtu upes krastā. Durbes upe visā tās garumā ( izņemot posmu no Tebras ietekas līdz Pāvilostai) ir ļoti reti apdzīvota, līdz ar to iekoptu atpūtas vietu šeit nebūs iespējams atrast, to labāk mēģināt meklēt kādā lieliem kokiem, nevis krūmiem, apaugušā krastā. Tā nu mēs, naktsmītnes meklējumos esam aizairējuši līdz Elku kalnam, kas atrodas upes labajā krastā. No upes gan to pamanīt būs grūti, bet ja līdz ir karte un zina, ka tam tepat kaut kur jābūt, to var pamanīt pēc lieliem atsevišķiem ozoliem upes krastā, tur pat pārsimts metrus no upes, uz Ventspils šosejas pusi tad arī ir pats Elka kalns.

  No rīta, izdzēruši rīta kafiju un kārtīgi sakopuši savu naktsmītni, visus atkritumus salikuši vienā maisā un ielikuši laivas pakaļgalā (zinām, ka Pāvilostā noteikti būs atkritumu konteiners, kur tos izmest un līdz ar to tie netraucēs citiem dabas baudītājiem), dodamies pa upi uz leju. Pirmajā dienā ir nobraukts 2/3 maršruta, tamdēļ otrajā dienā paliek īsākais un vieglākais upes posms, upe pamazām kļūst arvien platāka un dziļāka, izzūd zāles, diemžēl arī straume, upe kļūst taisnāka, arī apdzīvotāka, par ko liecina arī tilts, kurš savieno abus upes krastus. Tas gan izskatās bezmērķīgs, jo tilts gan ir būvēts ļoti pamatīgs, ar gājēju margām gar malām un braucamo daļu pa vidu, bet ielūkojoties kartē var redzēt, ka tas nesavieno nekādus ceļus, un arī uz to uzaugusī garā zāle liecina par tā neizmantoto potenciālu. Tālākajā posmā arī upe palikusi jau pavisam līganiem līkumiem, līdz ar to jācer, ka nebūs pretvējš un jāmēģina tik laivu turēt taisni un, protams, airēt, airēt un vēlreiz airēt, jo vasaras laikā straume ir pametusi šo upes posmu līdz pat pašai jūrai. Straumes neesamību kompensē nu jau civilizācijas pārņemtie upes krasti ar vairākām viensētām upes krastā, pie kuras katrs, kā nu mācējis, uzbūvējis savu laivas piestātni, trošu tiltiņu, vai vismaz iekāris trosē krēslu, ar kura palīdzību nokļūt upes otrā krastā. Tā nemanot arī tiek sasniegta vieta, kur Durbe satek vienkopu upē ar Tebru veidojot Sakas upi. Makšķernieku zināšanai šajā upes posmā no Tebras un Durbes satekas līdz pat jūrai ir ieviesta licenzētā makšķerēšana, par kuru atbild Sakas novada dome, kur arī var iegādāties licenci makšķerēšanai Sakas upē.

  Lēnām, airējot garām neskaitāmām laipām ar dažādu veidu laivām, garām izkoptām makšķernieku vietām, jocīga izskata zemām koka būdiņām, nokļūstam Pāvilostas teritorijā, par ko liecina dažādie tilti, kas seko viens otram. Pirmais ir Ventspils šosejas tilts, ar dzīvo satiksmi uz tā, tad bijušais Liepāja - Ventspils dzelzceļa līnijas tilts, tad savukārt iekārts pamatīgs trošu tilts gājējiem, kas savieno Pāvilostas estrādi ar Pāvilostas pansionātu un tad arī pats pilsētas tilts, no kura mūsos noraugās vairāku acu pāri ar izbrīnu tajās, ko gan tāda smieklīga izmēra laiva dara upē, kurā pierasts redzēt lielākus un mazākus zvejas kuģus. Tos arī uzreiz aiz tilta var pamanīt, kārtīgi sarindoti gar abiem upes krastiem, var saskatīt gan pamatīgus kuģus, gan mazākas zvejas laivas, gan jahtas. Tā, līkumojot starp šiem varenajiem jūras iemītniekiem, arī beidzam savu divu dienu izbraucienu, upes labajā krastā pamanām Pāvilostas informācijas centru, pie kura arī izvelkam laivu krastā, tur pat arī autostāvvieta, kur ērti no laivas pārsēsties atpakaļ savā auto.

Indra un Jānis

24,25 jūlijs, 2010