Pašu Aisedoru neviens nekad nebija nopietni mācījis dejot. Viņa patiesi bija ģeniāla improvizatore, kura idejas savām dejām smēlās dabā un Senās Grieķijas kultūrā.
Pati Aisedora savā īpatnajā manierē spēja izdejot jebko – to, ko cilvēki parasti mēdz izrunāt, izdziedāt, uzrakstīt, izspēlēt, uzgleznot. Tā varēja būt saules pielijusi pļava, rītausma, baltā krāsa vai arī "Mēnesnīcas sonāte".