3 attēli • 17. jan 2019 16:57
Nule kā Prāgā noslēdzies 2018. gada pasaules čempionāts florbolā vīriešiem, kurā Latvijas izlase, pēdējā spēlē pārspējot Vācijas valstsvienību, ieguva piekto vietu. Latvijas komandas sastāvā šajā čempionātā kā uzbrucējs debitēja Klāvs Jansons no florbola kluba „Ķekava”. Klāvam ir 18 gadi, un čempionātā viņš startēja ar 16. numuru.
Pozitīvu emociju netrūkst
Mūsu sarunā uzreiz pēc atgriešanās m...VairākNule kā Prāgā noslēdzies 2018. gada pasaules čempionāts florbolā vīriešiem, kurā Latvijas izlase, pēdējā spēlē pārspējot Vācijas valstsvienību, ieguva piekto vietu. Latvijas komandas sastāvā šajā čempionātā kā uzbrucējs debitēja Klāvs Jansons no florbola kluba „Ķekava”. Klāvam ir 18 gadi, un čempionātā viņš startēja ar 16. numuru.
Pozitīvu emociju netrūkst
Mūsu sarunā uzreiz pēc atgriešanās mājās Klāvs Jansons ne bez lepnuma atzīst, ka esot pozitīvi uzlādējies. Uz jautājumu, kā viss viņam sanāca šajā pasaules līmenī, Klāvs uzsver: „Debija izvērtās tiešām ļoti laba. Varētu teikt, ka esmu nospēlējis pat labāk nekā parasti – virs savām spējām. Emocijas fantastiskas. Tiešām liels prieks par komandu – bijām visi viens par otru. Gan laukumā, gan ārpus tā. Komanda mani uzņēma ļoti labi – nekādas problēmas nesagādāja iejušanās tajā. Viss bija tiešām lieliski. Salīdzinoši vēlu pieslēdzos izlasei un tādējādi vēlu sāku gatavoties tieši čempionātam, un šis atbalsts viscaur palīdzēja. Komandas biedri neskopojās ar saviem padomiem, klāstīja, kā vajadzētu labāk spēlēt, ko darīt, tāpat visi atbalstīja arī ārpus laukuma. Nebija tā, ka pa grupiņām sadalījušies. Gaisotne, kura valdīja komandā, bija pateicīga it visam un noteikti pelnījusi vairāk, nekā mēs tomēr gala rezultātā iespējām, iesprūduši zaudējumā ceturtdaļfinālā tik spēcīgam pretiniekam. Kāda sajūta tajā brīdī, kad spēles sākumā atskanēja Latvijas himna? Uzreiz bija apziņa, ka esam aizbraukuši uz čempionātu cīnīties par savu valsti, nest tās vārdu pasaulē. Rodas tāda kā papildu motivācija – tu taču esi gatavs savas valsts reputācijai nežēlot spēkus!”
Pirmais čempionāts, pirmie vārti
Vēlējāmies noskaidrot arī to, vai Klāvs nojauš, tālab tieši viņš tika izraudzīts izlasei. „Izlases galvenais treneris Arto Rīhimeki teica, ka izvēlējies mani, jo saskatot manī lielu potenciālu. Ka es ātri saprototu taktisko zīmējumu, ka vispār vēlos spēlēt, ka es ātri iebraucu tajā viņa shēmā, kā, viņaprāt, vajadzētu uzvesties uz laukuma.” Vienā no atbildīgākajām spēlēm, kad izšķīrās, būt vai nebūt ceturtdaļfinālā, Klāvs divreiz rezultatīvi trāpīja pretinieka – Slovākijas komandas – vārtos, sekmējot mūsu valstsvienības uzvaru ar 6:1. Tieši tajā spēlē viņš guva savus pirmos vārtus čempionātā, turklāt vēl tika atzīts par labāko spēlētāju Latvijas izlasē. Ko viņš pats saka šajā sakarā? „Es pat nezinu, kā tas īsti notika, kad tiku pie savu pirmo vārtu guvuma. Vienkārši bija iespēja mest, es nevilcinājos. Sākumā pat īsti nesapratu, ka bumbiņa ir trāpījusi vārtos. Vien tad, kad mūsējie devās man virsū, kad manīju atmosfēru arēnā, atskārtu, kas noticis. Pēc skatītāju reakcijas sapratu, ka esmu kaut ko pa īstam izdarījis. Tajā brīdī emocijas sita gana augstu vilni. Mums pašiem tā spēle ar Slovākiju bija ļoti svarīga. Un tādā spēlē vēl gūt vārtus visas arēnas priekšā – tiešām fantastiski! Kā sajutos, kad tiku atzīts par labāko spēlētāju? Tā bija mana pirmā pilnā spēle šāda līmeņa turnīrā. Un jau pirmajā kļūt par labāko spēlētāju – tas varētu būt ikviena sportista sapnis, kurš manā gadījumā piepildījies. Varbūt pat īsti negribēju, lai izrādītos kāds labākais, – man uz laukuma atvēlētajās minūtēs pieļāvu pietiekami daudz kļūdu. Es uzskatu, ka šīs sacensības labākā spēlētāja tituls bija jādod mūsu vārtsargam Jānim Salcevičam, man šķita, ka viņš bija labākais. Bet, protams, tajā brīdī, kad nosauca manu vārdu, biju ļoti priecīgs. Kā savādāk! Neko jau citu vairāk neizdarīsi. Biju pārsteigts, bet patīkami pārsteigts.”
Primārais – atpūta un mācības
Kā uzsver Klāvs, pēc atgriešanās no čempionāta viņam primārais ir atpūta, bet paralēli jādomā arī par to, ka pavasarī būs jābeidz 12. klase (Klāvs mācās Ķekavas vidusskolā). „Gribētos atpūsties, jo šīs tiešām bija ļoti grūtas deviņas dienas. Pirms pasaules čempionāta vēl bija arī trīs dienu nometne. Tā ka var teikt, ka 12 dienas bijām prom no mājām. Tagad prasās mazliet atpūta. Tad jau atkal jādodas uz skolu, jābrauc uz treniņiem, jācīnās Latvijas čempionātā.”
Komanda – kā otra ģimene
„Ar florbolu esmu saistīts kopš četru gadu vecuma,” atzīst Klāvs. „Aizgāju spēlēt, tikai pateicoties savam brālim, kurš par mani desmit gadus vecāks – kad es biju maziņš, viņš jau spēlēja. Uzreiz jau četros gados ņēmu nost brālim nūju. Es domāju, ka tas ir vienīgais iemesls, kāpēc tik agri izšķīros florbola labā. Un vispār ar savu izvēli neesmu kļūdījies. Kas saista florbolā? Tas ir komandas gars, adrenalīns. Es pat teiktu, ka komanda, kurā esi iekļāvies, ir tāda kā otra ģimene – ar komandas biedriem tu vari par visu runāt, kopā ar viņiem tik daudz kas iespējams. Kur nu vēl emocijas, bez kurām nav iedomājama piedalīšanās komandas sastāvā oficiālā spēlē.”
Ilona Noriete
