1 attēls • 17. jan 2019 16:53
Vairāku grupu vadītāja, kā arī Baložu vidusskolas mūzikas skolotāja Ieva Janiševa sevi dēvē par īstu kurzemnieci, jo kopš dzimšanas dzīvojusi Ventspilī, taču tagad jau piecus gadus kopā ar ģimeni iesakņojusies Baložos. Patlaban viņa vairs nespēj iedomāties labāku vietu, kur dzīvot un strādāt.
Ar džeza dziedātājas diplomu
Ieraugot Ievu, viņu atpazīst ne tikai vietējie, bet arī daudzi citi, jo n...VairākVairāku grupu vadītāja, kā arī Baložu vidusskolas mūzikas skolotāja Ieva Janiševa sevi dēvē par īstu kurzemnieci, jo kopš dzimšanas dzīvojusi Ventspilī, taču tagad jau piecus gadus kopā ar ģimeni iesakņojusies Baložos. Patlaban viņa vairs nespēj iedomāties labāku vietu, kur dzīvot un strādāt.
Ar džeza dziedātājas diplomu
Ieraugot Ievu, viņu atpazīst ne tikai vietējie, bet arī daudzi citi, jo ne reizi vien viņa redzēta televīzijā. „Mēs ar vīru esam piedalījušies TV3 šovā „Kāzu gūstā”. Bija arī raidījums „Vakariņas četratā”, kad pie mums Baložu mājā viesojās TV3,” paskaidro Ieva Janiševa. Pēc izglītības Ieva ir pop, rok un džeza dziedātāja, kā arī ansambļa vadītāja. Pašlaik viņa vada bērnu popgrupu „Anima” (tajā ir divi sastāvi: 1.–3. un 3.–5. klasei), jauniešu vokālo ansambli „Vivo” un grupu „Ginger Band”, kas muzicē ballītēs un dažādos korporatīvos pasākumos. Kopš septembra viņa ir arī skolotāja Baložu vidusskolā – pasniedz mūziku 2., 3., 7. un 9. klašu audzēkņiem. Lai visu pagūtu, galvenais esot kārtīgi saplānot dienu. „Lielākoties mana dzīve saistīta ar mūziku,” uzsver Ieva Janiševa. „Pats aizraujošākais ir tas, ka strādāju ar dažāda vecuma cilvēkiem – gan pavisam maziem, gan pieaugušajiem. No rīta es mācu jauno paaudzi, bet vakarā eju uz Baložu kultūras namu, kur mani gaida lielie. Tā kā vecuma amplitūda ir ļoti liela, katram jāatrod sava pieeja. Ja tos, kas nāk uz ansambļiem un grupām, interesē dziedāšana, tad krietni savādāk ir ar skolēniem. Strādājot ikdienas darbu, redzu, ka bērniem pietrūkst mūzikas. 21. gadsimtā jauniešiem tā nešķiet nekas īpašs, viņi domā, ka tā viņiem nav vajadzīga, tāpēc es ar visādiem paņēmieniem cenšos parādīt, cik laba un dzīvē nepieciešama ir mūzika.”
Vietējie – sirdij tuvāki
Uz jautājumu, kā Ievai ienāca prātā darba dzīvi saistīt ar Baložiem, nevis braukt uz Rīgu, kā dara daudzi vietējie, viņa atbild: „Tā īstenībā bija ķēdes reakcija. Kad ar ģimeni pārnācām dzīvot uz Baložiem, es pirms tam nebiju ne skatījusies, ne domājusi, kas un kā šeit ir. Nezināju ne to, ka ir kultūras nams, ne arī to, ka ir skola. Vienkārši simpatizēja vieta kā tāda – tas, ka Baloži ir netālu no Rīgas, viss šeit ir jauki un labi. Kad atbraucu uz šejieni, noskaidroju, ka mums ir kultūras nams, skola un bērnudārzs. Te ir daudz jaunu ģimeņu ar bērniem, un mazajiem taču gribas darboties pulciņos. Arī pieaugušajiem, lai dziedātu vai muzicētu, vakaros nav jādodas uz galvaspilsētu vai kaut kur citur, jo šādas iespējas piedāvā arī Baložos. Tas ir ļoti svarīgi. Vienīgais, ko es ļoti vēlētos uzsvērt un kas mani pašu gana apbēdina, ir tas, ka patlaban ar koncertu apmeklējumu Ķekavas novadā ir diezgan bēdīgi, jo iedzīvotāji uz tiem nāk maz. Viņi vairāk izvēlas doties ārpus novada – uz Rīgas vai citu pilsētu lielajām koncertzālēm, tāpēc apmeklējums ir diezgan švaks. Cilvēki neiedomājas, ka šeit pat ir fantastiski koncerti, izrādes un daudz kas cits, kas saistīts ar kultūru.
Gandrīz viss nepieciešamais – uz vietas
Jautāta, kā Ievai kā kurzemniecei ienāca prātā doma pārcelties uz Baložiem, viņa atbild: „Es teikšu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Visiem cilvēkiem, ko mēs ikdienā satiekam, ir sava nozīme. Tieši tā atgadījās arī mūsu dzīvē. Vīram iepriekšējā darbā bija kolēģis, kuram piederēja dzīvoklis Baložos. Tolaik mēs dzīvojām Rīgā, bet meklējām sev citu mājokli. Kolēģis teica: „Klausies, man Baložos ir dzīvoklis – varbūt gribat pārcelties tur?” Kad vīrs man pateica, ka mēs brauksim uz Baložiem, biju sašutusi – kādi Baloži! Es kā ventspilniece par tādu vietu neko nezināju. Pretojos un teicu: „Es tikko atbraucu dzīvot uz Rīgu un nepārcelšos atkal uz citu vietu.” Vīrs mierināja: „Baloži taču ir tepat pie Rīgas.” Kad atbraucām apskatīties dzīvokli, sapratu, ka man šī vieta ļoti patīk (mēs dzīvojam daudzdzīvokļu mājā pie meža). Tajā brīdī nedomāju, vai Baložos vispār kas ir, jo man bija izjūta – netālu ir Rīgas, ja kas, aizbrauksim uz galvaspilsētu. Tā mēs nokļuvām Baložos, un dzīve straujiem soļiem turpinās. Lielākoties mūsu ģimenes ikdiena paiet Baložos. Reizēm mēs jokojam, ka uz Rīgu sanāk aizbraukt kā ekskursijā. Mums šeit viss ir. Bērns iet vietējā bērnudārzā „Avotiņš”, es strādāju kultūras namā un skolā. Mēs esam pierakstīti Baložu praksē pie ģimenes ārstes Guntas Āboltiņas, ja nepieciešams, citus speciālistus varam apmeklēt vai nu Ķekavas ambulancē, vai „Veselības centra 4” filiālē Valdlaučos. Labi, ka nav jābrauc uz Rīgu, ka speciālisti ir uz vietas, turklāt uzskatu, ka viņi ir gana profesionāli. Vienīgi, ja vajadzīgi kādi padziļināti izmeklējumi un tos nav iespējams veikt šeit, tad nekas cits neatliek, kā doties uz galvaspilsētu, bet tā ir, dzīvojot jebkurā pilsētā – Liepājā, Ventspilī vai Kuldīgā.
Ilona Noriete
