atbildība- lejā stadionā nokliedzās piecas vasaras piedzīvojušais. Mamma miegā dziedāja.

kapos ka parasti. Miers, klusums. Vakarnakt pastaigajos , mokosi pardomajot, verojot aizmiguso sevi un gribeju skaidribu par so miegu.
 Kaut kur smejaas. Pamaniju kapu visvecako iemiitnieku , kuram ir speeja buurt redzamam un dzirdamam. kopsh vinsh kopaa ar kaadiem jauniesiem ko iepiipeeja ,taa staigaa un smejaas. nav smiekliigi.
paariitis blakus kopaa ilgi nevareeja atcereeties vai vinji aizmiga preceejushues, vai viens no vinjiem bija preceejies, ja taa tad kursh... arii nav smiekliigi. skumji. jo negulju, kaut gulju. ne labi, ne slikti. viens  dzied monotonu dziesmu.....tfu... ausii iesmeejaas  taa, ka sabijos. blakus bija nostaajies tas kursh smejaas,
   saaku vinjam staastiit par savu nomaldiishanos, pamoshanos. par sho neizprotamo miegu.
 vinsh arkaartiigi uzmaniigi klausiijaas. sameejaas. noteica- disidents - un saaka man izskaidrot neiskaidrojamo miegu.
 
ir dazhadi miega un bezmiega staavokli. staavoklis staavoklii,
 kad miegsi ir augoshu orgaanu rezu... Lasīt tālāk

ko gribu un kas man ir vajadzīgs.  esmu 'šampanieša pudele, vajadzīgs ir sitiens pa pakaļu, lai lido korķis, tad vai nu reibs apk'artne vai riebs visi.( kā parasti atkal slēpjos aiz tukšām metaforām,he,he)    

Domā kā rags, kā aplausi,  kā saule zenītā!
Iedomā baltas roku kustības kā viļņus, putas šampanieša glāzē,
kā elkonis zenīta lēcā atstarojas, kā izgaršojas uz savītām mēlēm kārtis vai kartes.
Domā neko neizdomājot. bez punktiem uz i, saskarsmes laukumiem sfērām lēni saskaroties. Domā kā sfēra!
( tas tur nodomāja- Man ir aizdomas, ka doma ir milzu afēra. un nopirka.un uzdavināja zenītu, saulei rietot.)

Cietums pēc izvēles? Spēles ar noteikumiem zināmiem, rotaļas ar likumiemnepateiktajiem, nojaustajiem.

Ciets trieciens. Citam trieka, citam cits cietums un jauns pieradums.Bet cieti stāv iecementējušies zemē ne tie, kas vēji, ne tie, kas niedres. Bet cieti piesūkušies pie stūriem, tiltiem un saviem akmeņiem, tādi mīksti.

Dabūju , bez maksas, triecienus, kāpinātus kubā plus vēl spoguļattēlu. Bez atlaidēm. Un iedeva citu cietumu. Bez režģiem, bez durvīm, cietu cietumu. Un rotaļādamies mani par niedri, vēju, cietni izmīcīja un joprojām mīca. Cietumā kubā.

Astoņas sienas.
Kur grīda, kur griesti? Nezinu. Jo nav cietuma pēc izvēles. Te mīksts, te ciets, te atvērts, te aizslēgts... Un tik un tā saku es: Skaisti ir!- Tā plūstoši, maigi, betCIETI.

Pagriezos skaista pagrieziena. Ne pa labi, ne pa kreisi,ta ara (ir labi! Labs miers virs zemes un cilvekiem labs prats) aciim , nu tadam, aciis ta tiesi, bet piesi ir iecirsti sanos un cina ir sakusies! Apmakusies seja, durkla linija smina deja un paliek daudzpunktis... kastanu leja mieru elpo. Tur atgriezhos. Bez acim, ausim, mutes, nedzimis, bet ar asmeni un caurdurts . Un kastani ielpoja tevi un mani. Aizmigusus savas virazas caur mirazham. (

Jus edu, mani ed. Noedamies pliki, vaji. Un ludzamies viens otram miilestibu. Taa es milu tevi, noedot. Nenjemot veera apstaklus kuri izveidoja subjektu ar ievirzi uz novirzi no novirzes, noleemu veikt taisno tiesu. Taisni novilku uz melnas sienas.(bez saakumpunkta) . Netaisni nespeju nevilkt. Tapec uzvilku ari netaisni( ari bez saakumpunkta) tagad skatos uz subjektu un tiesaaju. Leenam un garshigi. Izbaudot. Driz jau buushu vinju apeedis. Un tad ,iespejams,parraushu taisni un netaisni un klushu! (pagaidam edu, milu, luudzos. Irnieks-k.l

Es Tevi ienīstu! Es esmu...-noskanēja rikošetā pret spocīgo pagraba kafejnīcas logu, patvērumu no vakara vientulības, izslāpušajiem pēc otrā.
Turēju un turējos pie kafijas tasītes, nakts smējās tajā...Rūgti iesmējos, rūgtas siekalas norīdams. Konflikts, lai arī rotaļīgs, virpuļojošs pa bāra leti un svešinieka sarkanajām ausīm, ķēra mani kā skalpelis, lēnām atgriezdams aizšūto ,ar mulsumu un pielūgsmi, muti.
Skatījos Tajā, tur, kas skatījās manī un smaidīja, vēroju viņas reiboni un jautrības maskarādi, un bija, bija vēlme pieglaust to, kurā es skatījos, kura skatījās manī, pie krūtīm un čukstēt tukša, mūžveca, ozola dobuma atbalss viedumu....
Atvēru acis... gan sev, gan tai, kurā skatījos, kura skatījās manī....ieraudzīju, ieraudzīja....
Ir laiks-
Drīz, drīz, pēc pilnmēnešiem trijiem, es uzplaukšu, Un atkal kraukļi klusi sarunāsies manos zaros, un uz katras mans lapiņas būs aiziešanas, atnākšanas,aiziešanas migla, kurā būs redzams viņas siluets tumsā…... Lasīt tālāk