Vienkoču parks

 

Ieteikt
 111

Atpakaļ uz stāstu sarakstu

Reiz Latvijas Radio 1 godalgots apraksts

Antra
Ievietots: 29. dec 2009 14:12

Valdzinošā vienatne Vienkočos (ar atkāpēm),
bet varbūt bēgšana no Dziesmu un deju svētkiem,
jeb kā ķirsītis svinēja Antras

(Brīdinājums!!! Tā kā esmu tarkšķe, nepacietīgākie var lasīt saīsināto variantu komentāros pie bildēm...)

Pacietīgākajiem sākšu ar šī pasākuma priekšvēsturi. Kādā lietainā aprīļa sestdienas pēcpusdienā pēc citu Līgatnes brīnumu skatīšanas kopā ar Skaistajiem skatiem (!!! – tā kā jau trešajā ceļojuma aprakstā atsaucos uz šo tūrisma firmu, tad vēlos paziņot, ka NEESMU šī firmas darbiniece, ne arī saņemu kādus bonusus no tās, tikai nu jau ceturto sezonu skatu tik daudz brīnišķīgu vietu gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs, kuras pati diez vai apciemotu, turklāt vēl dabīgais cilvēka slinkums – nu nav viegli pamosties sestdienā un doties ceļā, jo ir taču tik daudz mājās padarāmu darbu, darbdienās neizgulēts miegs, utt., u.tjp. Atrunu vienmēr var atrast!) – tātad pēcpusdienā nokļuvām Vienkočos, kur mūs sagaidīja un pa takām izvadāja pats saimnieks Rihards. Viņa dzīvais un atraktīvais stāstījums tā savaldzināja, ka tobrīd, kad viņš piebilda: To vajag skatīt arī citā gadalaikā!, manī dzima ideja – vasarā, vajag braukt vasarā un nosvinēt savu vārda dienu, izbaudot visus piedāvātos labumus. Lai pavisam nogrieztu sev atkāpšanās ceļu, jau aprīlī vienojāmies par manas ierašanās laiku.

Par turpmāko lai man piedod visi Dziesmu un deju svētku dalībnieki, kā arī šīs tradīcijas fanātiķi, bet jau 7. jūlija vakarā man apnika klausīties: Visi rociņas augšā, vēl augstāk, tagad pagriežamies pa kreisi, utt., u.tml., u.tjp., ko dzidrais vakars man atnesa no Daugavas stadiona... Izlasījusi svētku programmu, sapratu, ka visbriesmīgākais vēl priekšā – Deju svētku lielkoncerts piektdienas vakarā, bet par
dalībnieku balli pat biju piemirsusi (ar šausmās noskatījos ziņas un
Panorāmu sestdienas vakarā, bet TV koncerta atkārtojumu tāpat redzēšu! Jau bez Surround efekta). Tā kā sarunātajā sestdienā Vienkočos bija paredzēts arī koktēlnieku plenērs, tad sapratu, ka pabūt vienatnē, to izbaudot, diez vai izdosies, turklāt kāda bauda pēc negulētas nakts?!, tad savu izbraukumu pārcēlu uz piektdienu, par aktivitātēm vienojoties atkarībā no tā, kā Dievs dos...

To, ka esmu rīkojusies pareizi apstiprināja ģenerālmēģinājuma klausīšanās tiešajā ēterā ceturtdienas naktī līdz pusvieniem, spožajiem prožektoriem spīdot manos logos. Visas dziesmas varēju dziedāt līdz, jo vārdi bija skaidri sadzirdami, tāpat kā bravo saucieni un aplausi.

Laiks man bija labvēlīgs – piektdienas rīts atausa silts un saulains, mani pamodināja kārtējā mēģinājuma melodijas, kuru pavadībā aizdejoju līdz veikalam pēc jaunām gumijas iešļūcenēm, kas vēlāk izrādījās galvenais apavu pāris, bet par to tiešām vēlāk.

Laikam jau man liktenī tas ierakstīts, ka no dziesmām un dejām vaļā netikšu, jo esmu dejojusi un arī dziedāt man patīk, iepriekšējos dziesmu svētkus noklausījos, sauļodamās pie Ķīšezera, jo tolaik dzīvoju Mežaparkā. Tagad dzīvoju Purvciemā un - klausos deju svētkus. Arī ceļš autobusā pagāja jautri, jo Mātei Latgalē, Ai jel manu vieglu prātu un Raudāja māte, raudāja meita nemaz nespēju nedungot līdz.

Miers iestājās tajā brīdī, kad izkāpu no autobusa Augšlīgatnē un gar ceļa malu sāku soļot uz galamērķi. Un pirmā zīme, kas liecināja, ka viss izdosies, bija svētelis, kurš brida pa ceļmalā nopļauto zāli. Tajā brīdī laiks sāka ritēt lēnāk, jo nekur nebija vairs jāsteidzas – es zināju, ka mani gaida, liepas un vīgriezes gar ceļa malu nomierinoši tvanēja pusdienas svelmē, balta ziedēja pīpeņu pļava pagriezienā, par automašīnas pa šoseju plūda rāmi, nemaz jau nerunājot par nesatricināmo mieru, ar kādu ganībās zāli gremoja dažas govis un zirgs... Vēlāk tas apstājās pavisam...

Mani sagaidīja Rihards un Agnese, izsniedzot viesu mājiņas un laivas atslēgas, kā arī vienkoča airi, ar kuru pašai arī būšot jādarbojas. Viss! Par vannu vienosimies vēlāk!

Viesu mājiņā man tika ierādītas arī civilizācijas ierīces, tomēr jau uzreiz sapratu, ka tās praktiski nelietošu, tāpat kā man pilnīgi vienalga, ka un vai kāds zvanīs – mobilajam skaņa atslēgta, pats iebāzts somas tālākajā stūrī, jo arī pulkstenis tur nav vajadzīgs – var, protams, ieskatīties Saules pulkstenī, ja ir iespējams, bet viss jau notiek un notiks tāpat, neatkarīgi no laikrāža.

Nedaudz iekārtojusies uz diennakts dzīvi senlatviešu stilā, apguvusi vēju WC lietošanu, iekodusi pusdienas, nolēmu, ja reiz lika pašai airēt, tad nu airēšu ar. Jau biju uzzinājusi, ka Līgatnes upē straume ir diezgan spēcīga un ūdens auksts, tomēr tur neesot dziļš, noslīkt nevarot... Ar atslēgām un airi nogāju pa nogāzi līdz upei, veiksmīgi atslēdzu VIENKOČA laivu un iekārtojos tajā, konstatēdama, ka ir
pietiekami stabila, apkārt uzreiz tā nemaz negāžas apkārt (sīkāku informāciju par šo laivu nesniegšu, jo tad stāsts ievilksies vēl garāks), arī no smilšainā krasta atgrūsties līdz straumei izdevās labi. Tas spārnoja un stiprināja pašapziņu, kura kā ziepju burbulis pārsprāga jau nākamajā mirklī. Tā man, lielībniecei, arī vajag! Visi pūliņi
airēties uz augšu pa straumi, kā bija novietota piestātnē laiva, beidzās ar pilnīgu fiasko – es NETIKU UZ PRIEKŠU ne par mata tiesu, lai cik sparīgi vēzēju airi, un vienā brīdī jutu, ka straume ir spēcīgāka par maniem tricepsiem – upe sāka nest mani uz leju. Metu mieru, nolēmu paļauties liktenim, apgriežot laivu pa straumei (paklapēju sev pa plecu, jo tas izdevās perfekti), un peldēju uz leju, divos nelielos
līkumiņos iegriežot laivu precīzāk straumē, bet zem zemu nolīkuša koka zariem mans uzvaras brauciens beidzās – straume mani bija aiznesusi līdz siekstai, kurai ne pāri tikt, ne uz atpakaļu. Brīdi centusies izgriezties pret straumi un jau otru reizi piedzīvojot sakāvi cīņā ar Līgatnes upi, cēlos kājās, lai laivu piesietu pie koka un dotos pēc palīdzības. Un tobrīd upe guva trešo uzvaru – laiva sašūpojās, piesmēlās ar ūdeni, samērcējot manas čības, kuras līdz ar džinsiem kļuva vēl slapjākas, kad pa siekstu kāpu krastā.

Tik traki smējusies nebiju sen - es smējos visu laiku, katru reizi, kad visi mani pūliņi bija velti, bet jo īpaši tad, kad pilnīgi bezpalīdzīga jutos uz siekstas, kā arī ejot pa taku līdz saimniekiem. Izrādījās, ka parasti airēšana notiek uz augšu pret straumi no piestātnes, lai pasmagais darbiņš pēc tam vainagotos ar skaistu nobraucienu bez piepūles atpakaļ. Uz leju no piestātnes pirms manis nebija laidies neviens, pat ne Rihards, kurš kādu laiku vēlāk pat nezināja, vai viņš no turienes varēs tikt laukā.
Tā nu es esmu viena nobrauciena pirmatklājēja Vienkočos. :)
Bet arī Rihardam tas bija pirmais brauciens pa upi šai posmā, tāpat kā tas, ka man izdevās viņu pierunāt mani pavizināt pa tradicionālo maršrutu divatā vienkocī. Brīdi paspurojies pretī, ka laiva nogrims, ja tajā sēdēs divi, viņš tomēr padevās manam spiedienam, jo mani spētu pārliecināt tikai laivas nogremdēšana. Piekritu vilkt to arī ārā no aukstā ūdens, ja brauciens neizdosies. Bet – IZDEVĀS!!! Un es biju pirmā, kas to veica! :)
Nu ko gan vienam cilvēkam pilnai laimei vairāk vajag!

Bet pa starpu bija vēl kas cits. Kad nokļuvu līdz kases mājiņai, atklājās, ka saimnieks ir devies prom savos darbos, tādēļ vajadzēs gaidīt viņa atgriešanos. Devos novilkt slapjās drēbes, un te nu vietā bija manas jauniegādātās čības, kurās tad arī nostaigāju līdz pat aizbraukšanai. Visiem pārējiem profāniem cieši iesaku airēties peldkostīmos un basām kājām, vēl var uzvilkt arī plastikāta lietusmēteļus vai vismaz
paņemt līdz sausas maiņas drēbes – man tādu nebija, jo devis prom no mājām tikai uz vienu diennakti, tomēr paķerot līdz lietusmēteli visādiem dzīves gadījumiem.

Izkārusi žāvēties slapjās drēbes, savā tobrīd vienīgajā sausajā apģērbā – peldkostīmā - atgūlos saulītē apcepināt ādu un pakausēt taukus... Saule, klusums, kuru pārtrauca vienīgi kāda putneļa treļļi, siena un pļavas zāļu smarža mani iegremdēja patīkamā snaudienā... Te pēkšņi pavisam tuvu atskanēja svešas balsis: Vai jūs arī šeit dzīvojat? Jā, es veselu diennakti tur taisījos dzīvot, bet, zinādama jau
par parku no aprīļa brauciena, kļuvu šim pārim par gidu... Todien piestrādāju vēl divas reizes, jo jau vēlākajā veiksmīgajā laivas braucienā arī peldkostīms saslapa no piesmeltās laivas, tādēļ žāvējoties devos fotomedībās, sastopot ieinteresētus cilvēkus, ko gan te puspliks sievišķis dara???

Vienkočos ar fotoaparātu ir jāstaigā VISU laiku, lai pēc tam nesūkstītos par garām palaistām iespējām, kā es par to nemierīgo cielaviņu uz vienkocim līdzīga baļķa. Šoreiz nepaklausīgi bija arī visi taureņi, bet sastapto skatieties bildēs!

Patiesībā jau man bija bišķiņ kauns, ka uzmācos par daudz saimniekiem, kuri tad izpilda manas kaprīzes; tādēļ man bija prieks ieinteresēt citus apmeklētājus, īpaši jau par to, kas mani vēl gaidīja vakarā – aromātiska plunčošanās koka vannā upes krastā starp vīgriezēm un buldurjāņiem, zem vasaras nakts debesīm. Zvaigznes jūlijā gan pamaz un augstu, tomēr 3 gabalas jau atceļā tomēr pamanīju...

Fascinējošs jau ir pats sagatavošanas process – es izvēlējos slinkot, noskatoties, kā to dara Rihards ar Agnesi, bet sestdien uzzināju, ka kāds pāris gatavošot paši. Vēlāk noteikti apjautāšos, kā tad šiem gāja, jo nez vai ir tik viegli novest milzīgu čuguna katlu un malku lejup pa nogāzi, kur pats pēdējais posms ir vismaz 80 grādu slīpumā, tad jāiekur uguns, un jānes, jānes ūdens no upes, lai piepildītu katlu, gan nedaudz izmērcētu vannu, pēc tam karstais ūdens jāielej vannā, jāsamaisa ar auksto un vēlreiz jāuzsilda, atkal piepildot vannu. Nē, es esmu tam par slinku! Bet jauki ir vērot ugunskura liesmas un tumstošajās debesīs ieleju piepildošos dūmus, ieelpot liepziedu un kumelīšu novārījuma smaržu, kas sajaukusies ar dūmiem... Un vēlāk
lampiņas gaismā uz pakaramā, kas patiesībā ir salapojis zemē iedzīts koks, iegremdēties siltajā vannā, kur karstais ūdens izvilcis arī koka sveķus... Klusums, rets putns iekliedzas, ūdens čalas... Pilnīgs miers... Glāze baltvīna... Un prātā uzaust atmiņas par citām piedzīvotām skaistām naktīm un cilvēkiem, ar kuriem toreiz biji kopā, un tas, ka daļa jau šobrīd ir citā saulē... Un tu izbaudi patiesu dzīves garšu,
kur viss kopā – prieka asaras un gaišas skumjas, liktenis, mūžība...

Vanna dziest ļoti lēni un ārā kāpt negribas arī tad, kad ugunskurā apdzisusi pēdējā oglīte un jūlija nakts ir sasniegusi tumsas kulmināciju.
Kā parasti, pie visa vainīgi ir vīrieši, jo tieši kaut kur tālumā atskanējušas divu vīru balsis lika sarosīties... Un vakarā vēl Rihards bija teicis, ka nesen kāds spiningotājs nevietā un nelaikā ieklīdis...
Vai nu tas bija izdzertā vīna, vai relaksējošās vannas, vai visa kopā efekts, bet, kalnā kāpjot es izjutu to, kas dziedāts dziesmā: Ai, kājas tik vieglas, bet tomēr nenes...

Namiņā mani sagaidīja skaisti saklāta gultiņa un miega pele, kura tonakt aizstāja romantisko partneri. Ar labu nakti, ķirsēn! Miegs bija klāt viens divi, un tik salds, ka grūti bija izcelt sevi no gultas līdz vēju namiņam, bet vēl trakāk tobrīd, kad gan mājas durvīs grabinājās cilvēki, ieskatīdamies arī logos...
Vienu aci pavērusi, domāju jau teikt sestdienas pirmajiem tūristiem, ka es te patiešām dzīvoju un viņi pārkāpuši noteikumu netraucēt citus parka apmeklētājus (lai gan es pati, iespējams, ar savu pusplikumu un tarkšķēšanu darīju tieši to pašu), bet tās izrādījās Agneses radinieces, kuras ieradušās palīdzēt saimniekot koktēlnieku
plenēra laikā. Jau ārā pamanīju, ka klusi klusiņām sabraukuši arī pirmie dalībnieki, kurus miegā pat nebiju dzirdējusi.

Vēl pāris foto, spēles ar jauko saimniecīti – takseni Loti, daži nokopšanās darbi, un bija jau jāsaka Uz redzēšanos! jaukajam Vienkoču parkam un tā saimniekiem, lai gan aiziet bija ļoti grūti – atrauties no klusuma, miera, laipnajiem, gaišajiem cilvēkiem, lai iejuktu atkal pilsētas kņadā.

Bet tā kā Rihards bija teicis, ka vajag braukt dažādos gadalaikos un vispār atkārtoti, jo parka objekti papildinās, turklāt ir jau ikgadēja tradīcija – Uguns nakts oktobrī, tas bija neliels plāksteris manām sirdssāpēm, jo šķiršanās laiks būs īss – tiksimies atkal 4. oktobra naktī! Un to, ka tas izdosies, apliecināja atceļš, kurš visu piedzīvoto vēlreiz
atrādīja, kā filmu tinot atpakaļ, - govis un zirgs ganās pļavā, deg ugunspuķes un uzzied deviņvīru spēks... Un nu jau divi svēteļi brien pa nopļautu pļavu...
Ieteikt
 15