RASAS LĀSĪTE

Dzīvoja reiz rozītē
Maza rasas lāsīte.
Baidījās no saules tā,
Kautri slēpās paēnā.
Uzspīdēja saulīte,
Gaisa rasas lāsīte,
Aizlidoja vējam līdz
Sidrabbaltā mākonī.
Šaurā mākoņlodziņā
Raugās rasas meitiņa,
Gauži smeldz tai sirsniņa –
Rozīte zied tālumā.
Pērkons dedza zibeņus,
Jūdza salnus kumeļus,
Veda rasas lāsīti
Meklēt sārto rozīti.
Zibens šķeltā strēlītē
Krita lietus lāsīte,
Ieritēja klusi tā
Savas rozes plaukstiņā.

/I. Aizkalniete/