Naktsputni nedzied cīruļa dziesmu,
Saule kad debesu pamalē aust.
Un svece nodziest, pienākot rītam,
Dzejnieka acis kad aizveras ciet.

Pelnu trauks pilns un kafijas krūze
Par dzejnieka nakti pastāstīt var.
Par vārdiem, kas palika rakstīti sirdī,
Kas izlikti visiem nebūs nekad.

Melodija skumjā un sveces liesma -
Vienatnes kārtējā dzejnieka nakts.
Cigarešu dūmos un kafijas smaržā
Vārdi, kad sirdī un debesīs dzimst.

Vārdi, kas izlikti būs dzejas rindās,
Un sirdī kas paliks un tur arī mirs.
Nepateiktie, dvēselē tik dziļi slēptie
Kā bērns zem mātes mīlošās sirds.

Nodziest svece un aizveras acis,
Galva dzejniekam uz galda krīt.
Uz papīra lapām, rakstītām naktī,
Vārdiem, kas sirdī un debesīs dzimst.
/Egils Dambis/