Bezdarbniece ragana un atvaļināta princese
Dīkā sēž mājās un sapņos grimst.
Par to, kas reiz bijis, par senajiem laikiem,
Kad pašas tās bija kā dzīves sāls.
Pils greznajās zālēs, meža būdiņās tumšās.
Tās zināja, cik vērta katra tā ir.
Tās pielūdza, baidījās, iekārot centās,
Jo zināšanas, skaistums bija to spēks.
Bezdarbniece ragana un atvaļināta princese
Mūsdienās katrā sievietē mīt.
Zemapziņas dziļāko kambaru cellēs,
Tās zina, cik vērtas katra tā ir.
Pamosties, ķerties atkal pie darba,
No atvaļinājuma atgriezties un spoži starot.
Izdodas kādai, kādai vēl ne,
Kamēr tās mājās sēž un sapņos grimst.
/Egils Dambis/