Matu viļņos atradu vēju, Jūras sāļumu valganās lūpās, Uguntiņu dejā skaistajās acīs... Atkal un atkal zaudēju sevi. Krūšu baltumā grimstot, Reibu glāstos kā vīnā, Gurnu atdeves aicinājumā, Atkal zaudēju sevi... Satiekot Tevi, zaudēju sevi, Redzot, kā matos spēlējas vējš. Veldzi rodot valganās lūpās, Pēc kā tik sen jau ilgojās sirds. Jūru un vēju atradu Tevī, Ar uguni acīs un liesmu sirdī, Maigumu glāstos, atdevi gurnos, Kad zaudēt sevi vairs man nav bail. /Egils Dambis/.